Populārākas Posts

Redaktora Izvēle - 2020

Vai ir iespējams doties uz baznīcu ar ikmēneša, atzīt un dievināt

Baznīcas veranda atrodas tempļa rietumu daļā, tas ir koridors starp tempļa ieeju un pagalmu. Pievilcība ilgi kalpoja par kristītu, izziņotu cilvēku, kuram bija liegta iekļūšana templī uz noteiktu laiku, dzirdes vieta.

Vai kristietim ir kaut kas aizskarošs ārpus baznīcas kalpošanas, dalība atzīšanā, dievgaldā kādu laiku?

Menstruāciju dienas nav slimība, grēks, bet veselīgas sievietes dabiskais stāvoklis, uzsverot viņas spēju dot bērniem pasaulē.

Kāpēc rodas jautājums - vai ir iespējams atzīt menstruāciju laikā?

Vecā Derība pievērš lielu uzmanību tīrības jēdzienam, ieejot Dieva priekšā.

Notekūdeņiem:

  • slimības, kas izpaužas kā spitālība, kašķis, čūlas, t
  • visi vīriešu un sieviešu izbeigšanās
  • pieskaroties mirušajam ķermenim.

Ebreji pirms iziešanas no Ēģiptes nebija viens cilvēks. Papildus godināšanai vienīgajam Dievam, viņi daudz aizņēmās no pagānu kultūrām.

Jūdaisms uzskatīja, ka piemaisījums, miris ķermenis - viens jēdziens. Nāve ir Ādama un Ievas sods par nepaklausību.

Dievs radīja vīrieti, viņa sievu, ideālu skaistumu un veselību. Cilvēka nāve ir saistīta ar atgādinājumu par grēcīgumu. Dievs ir dzīve, katram nešķīstam cilvēkam nav tiesību pat pieskarties Viņam.

To apstiprina Vecā Derība. Levitikas grāmatas 15. nodaļā skaidri teikts, ka "ne tikai sievas tiek uzskatītas par nešķīstām asins izplūdes laikā, bet ikviena persona, kas viņus pieskaras."

Atsauces! Menstruāciju laikā saziņa, personīga saikne starp jebkuru personu un „netīro” sievieti bija aizliegta ne tikai templī, bet arī ikdienas dzīvē. Šis noteikums attiecās uz vīru, aizliedzot visu veidu seksuālo aktivitāti menstruāciju laikā.

Kad bērns piedzimst, arī tiek atbrīvota asinīm, tāpēc jaunā māte tika uzskatīta par nešķīstu 40 dienu laikā pēc zēna dzimšanas, 60 gadus pēc meitenes dzimšanas.

Pagānu priesterus no rituāliem atdalīja vājuma dēļ, pēc viņu domām, maģiskā vara pazuda no asinīm.

Kristietības laikmets ir izdarījis grozījumus šajā jautājumā.

Jaunā Derība - jauns izskats uz tīrību

Jēzus atnākšana radikāli maina grēku upura jēdzienu, tīrības nozīmi.

Kristus skaidri saka, ka Viņš ir dzīve (Jāņa 14: 5 - 6), pagātne ir beigusies.

Pestītājs pats pieskaras jauniešu mirstīgajai gultai, atjaunojot atraitnes dēlu. (Lūkas 7:11 - 13)

Sieviete, kas cieš no asiņošanas 12 gadus, zinot par Vecās Derības aizliegumu, pats pieskārās Viņa apģērba malai. Tajā pašā laikā daudzi cilvēki pieskārās viņai, jo Kristus vienmēr bija daudz cilvēku.

Jēzus uzreiz jutās, ka no viņa iznākošā dziedinošā jauda, ​​ko sauc par vienreiz slimu cilvēku, bet neapmeta viņas akmeņus, bet teica viņai rīkoties drosmīgāk.

Tas ir svarīgi! Nekur Jaunajā Derībā nav rakstīts par asiņošanas piemaisījumu.

Apustulis Pāvils, nosūtot vēstuli romiešiem, 14. nodaļā, saka, ka viņam pašam nav nešķīstas lietas. Cilvēki paši par sevi nāk klajā ar „netīrumu”, tad viņi tic tam.

Apustulis raksta par pirmo vēstuli Timotejam, 4. nodaļa, viss ir jāpieņem, pateicoties Dievam, kurš ir darījis visu labi.

Menstruācija ir process, ko rada Dievs, viņi nevar ārstēt piemaisījumus, daudz mazāk atdalīt kādu no aizsardzības, Dieva žēlastības.

Jaunajā Derībā apustuļi, runājot par piemaisījumiem, nozīmē to pārtikas produktu izmantošanu, kurus aizliedz Tora, un tas nav pieņemams ebrejiem. Cūkgaļa piederēja netīrai pārtikai.

Pirmajiem kristiešiem bija arī problēma - vai menstruāciju laikā ir iespējams paņemt kopību, viņiem pašiem bija jāpieņem lēmums. Kāds, kas sekoja tradīcijām, kanoniem, neko nespēja pieskarties. Citi uzskatīja, ka nekas nevar atdalīt viņus no Dieva mīlestības, izņemot grēku.

Daudzi vīrieši un sievietes ticīgie menstruāciju laikā atzina un saņēma kopību, neatrodot vārdus, Jēzus sprediķus par aizliegumu.

Agrās baznīcas un laika svēto tēvu attieksme pret ikmēneša jautājumu

Ar jaunās pārliecības parādīšanos nebija nekādu skaidru jēdzienu ne kristietībā, ne jūdaismā. Apustuļi atdalījās no Mozus mācībām, nenoliedzot Vecās Derības iedvesmu. Tajā pašā laikā rituāls piemaisījums praktiski netika apspriests.

Agrīnās baznīcas pirmie tēvi, piemēram, Metodijs Olimpišs, Origens, moceklis Justins, izturības jautājumu uztvēra kā grēka jēdzienu. Nenoteikts, pēc viņu domām, nozīmē grēcīgu, tas attiecas uz sievietēm, menstruāciju laiku.

Origens piedēvēja ne tikai menstruācijas, bet arī dzimumaktu ar piemaisījumiem. Viņš ignorēja Jēzus vārdus, ka abi, kopējot, tiek pārveidoti par vienu ķermeni. (Mat.19: 5). Viņa stoisms, askētisms netika apstiprināts Jaunajā Derībā.

Antiohijas doktrīna par trešo gadsimtu aizliedza levītu mācības. Didaskalja, gluži pretēji, nosoda kristiešus, kuri menstruāciju laikā atstāja Svēto Garu, atdalot ķermeni no baznīcas ministrijām. Toreizējie tēvi uzskata, ka tas pats asiņošanas pacients ir viņa aicinājuma pamats.

Romas Clementy sniedza atbildi uz problēmu - vai menstruāciju laikā ir iespējams doties uz baznīcu, apgalvojot, vai persona, kas pārtrauca piedalīties liturģijā vai saņēma kopību, atstāja Svēto Garu.

Kristietis, kurš menstruāciju laikā nav šķērsojis tempļa slieksni un nepieskaras Bībelei, var nomirt bez Svētā Gara un ko tad? Svētā Klementa “apustuliskajos dekrētos” apgalvoja, ka nedz bērna piedzimšana, ne kritiskas dienas, ne piesārņojumi neapdraud cilvēku, nevar nošķirt viņu no Svētā Gara.

Tas ir svarīgi! Romas Clementy nosodīja kristiešus par tukšām runām, bet viņš uzskatīja, ka dzemdības, asiņošana un fiziskie defekti ir dabiski. Viņš aicināja aizliegt stulbu cilvēku izgudrošanu.

Gregorijs Dvoeslovs arī stāvēja pie sieviešu puses, apgalvojot, ka dabiskie, Dieva radītie procesi cilvēka ķermenī nevar būt iemesls aizliegumam apmeklēt baznīcas pakalpojumus, atzīties, pieņemt kopību.

Turklāt jautājums par sieviešu piemaisījumiem menstruāciju laikā tika izvirzīts Gangrskas katedrāle. Priesteri, kas pulcējās 341 gadā, nosodīja Eustathians, kuri ne tikai uzskatīja menstruāciju kā piemaisījumu, bet arī dzimumaktu, aizliedzot priesteriem precēties. Viņu viltus mācībās atšķirība starp dzimumiem tika iznīcināta vai, drīzāk, sieviete tika pielīdzināta vīriešam, kurš bija kleita, uzvedība. Gangrsky Sobora tēvi nosodīja Eustīnijas kustību, aizstāvot kristiešu sievišķību, atzīstot visus procesus savā ķermenī kā dabisku, ko radīja Dievs.

Sestajā gadsimtā Romas Pāvests Gregorijs Lielais paņēma ticīgo draudzes pusi.

Kanterburijas Svētajam Augustīnam, kurš izvirzīja jautājumu par menstruāciju dienām, piemaisījumiem, pāvests rakstīja, ka kristiešu vaina šajās dienās nav, viņai nevar aizliegt atzīties, pieņemt kopību.

Tas ir svarīgi! Saskaņā ar Gregoriju Lielo, slavēšana ir pelnījusi sievietēm, kas atturas no komunijas, pateicoties cieņai, un kas viņu saņēma menstruāciju laikā, jo viņu lielā mīlestība pret Kristu nav nosodīta.

Gregorijas Lielās mācības ilga līdz septiņpadsmitajam gadsimtam, kad kristiešiem atkal bija aizliegts ieiet baznīcā menstruāciju laikā.

Krievu baznīca

Krievu pareizticīgo baznīcu vienmēr raksturo stingri likumi attiecībā uz sieviešu kritiskajām dienām, jebkāda veida izbeigšanos. Tas pat nerada jautājumu - vai ir iespējams menstruāciju laikā doties uz baznīcu. Atbilde ir nepārprotama un nav apspriežama - nē!

Turklāt, saskaņā ar Novgorodas Nifontu, ja dzimšana sākas tieši templī un bērns ir piedzimis, tad visa baznīca tiek uzskatīta par netīro. Tā ir aizzīmogota 3 dienas, atkārtoti svētīta, lasot īpašu lūgšanu, ko var atrast, izlasot "Kirika aptaujas".

Visi tie, kas tajā pašā laikā piedalījās templī, tika uzskatīti par nešķīstiem, viņi varēja atstāt to tikai pēc Trebnik grāmatas tīrīšanas lūgšanas.

Ja kristīgā sieviete atnāca uz svētnīcu "tīrā", un pēc tam viņai bija asiņošana, viņai steidzami bija jāiziet no baznīcas, pretējā gadījumā viņu gaidītu pusgads.

Skolotāja Grāmatas tīrīšanas lūgšanas joprojām tiek dotas baznīcās tūlīt pēc bērna piedzimšanas.

Šis jautājums ir daudz strīdīgs. Problēma, kas skar „nešķīsto” sievieti pirmskristiešu laikos, ir saprotama. Kāpēc šodien, kad bērns piedzimst svētajā laulībā un ir Dieva dāvana, vai viņa dzimšana padara māti, ikvienu, kas viņai pieskaras?

Mūsdienu sadursmes krievu baznīcā

Tikai 40 dienas vēlāk kristietim ir atļauts ieiet templī, ja viņa ir pilnīgi „tīra”. Tajā notiek baznīcu rituāls vai ievads.

Mūsdienu šīs parādības izskaidrojums ir sievietes nogurums darbaspēkā, viņai, iespējams, ir jāatgūst. Kā tad paskaidrot, ka nopietni slimi cilvēki tiek aicināti biežāk apmeklēt svētnīcu, lai ņemtu sakramentu, kas tiek attīrīts ar Jēzus asinīm?

Šodienas laika kalpi saprot, ka Baznīcā un Baznīcas tēvu Svētajos Rakstos ne vienmēr tiek apstiprināts lūgumu grāmatas likums.

Laulība, dzemdības un piemaisījumi ir grūti sasaistāmi.

1997. gadā šajā jautājumā tika veikti pielāgojumi. Antiohijas Svētais Sinods, Viņa Beatitāte Patriarhs IV nolēma mainīt Rakstu grāmatas grāmatas par laulības svētumu un kristiešu tīrību, kuri dzemdēja bērnu baznīcas iesvētītajā savienībā.

Krētas 2000. gada konference iesaka, ka, turot baznīcu vai ieviešot jaunu māti, svētīt viņu, nevis runāt par piemaisījumiem.

Tas ir svarīgi! Ieviešot māti, baznīca svētī bērna dzimšanas dienu, ja māte ir fiziski spēcīga.

Pēc Krētas, pareizticīgo baznīcas saņēma steidzamus ieteikumus nodot visiem draudzes locekļiem, ka viņu vēlme apmeklēt svētnīcu, atzīties un ņemt sakramentu ir apsveicama neatkarīgi no kritiskajām dienām.

St John Chrysostom kritizēja kanonistus, kuri apgalvoja, ka baznīcas apmeklēšana kritiskās dienās bija nepieņemama.

Aleksandrijas dionīzs atbalstīja kanonu ievērošanu, tomēr dzīve parādīja, ka mūsdienu baznīcas neievēro visus likumus.

Kanoniem nevajadzētu valdīt Baznīcu, jo tie ir rakstīti tempļa pakalpojumiem.

Kritisko dienu jautājumi ir cieņas maska, kas balstīta uz pirmskristiešu mācībām.

Mūsdienu patriarhs Pāvels Serbskis arī neuzskata sievieti kritiskā dienā garīgi nešķīstam vai grēcīgam. Viņš apgalvo, ka menstruāciju laikā kristietis var atzīt, saņemt kopību.

Viņa Svētības patriarhs raksta: „Sieviešu ikmēneša tīrīšana nerada viņas rituālu, lūgšanu nešķīstu. Šis piemaisījums ir tikai fizisks, fizisks, kā arī izplūde no citiem orgāniem. Turklāt, tā kā mūsdienu higiēnas produkti var efektīvi novērst tempļa nešķīstību, nejauša asiņošana ... mēs uzskatām, ka no šīs puses nav šaubu, ka sieviete ikmēneša tīrīšanas laikā var doties uz baznīcu ar nepieciešamajiem aprūpes un higiēnas pasākumiem. , skūpstīja ikonas, ņemot antidoru un iesvētītu ūdeni, kā arī piedaloties dziedāšanā. ”

Tas ir svarīgi! Jēzus pats tīrīja sievietes un vīriešus ar Viņa asinīm. Kristus kļuva par visu pareizticīgo miesu. Viņš apgrūtināja miesas nāvi, sniedzot cilvēkiem garīgu dzīvi, neatkarīgi no ķermeņa stāvokļa.

Aizlieguma iemesli


Lai noteiktu, vai jūs varat apmeklēt baznīcu laikā, jums ir nepieciešams lasīt Bībeli un mēģināt atrast atbildi. Aizliegums iebraukt baznīcā Vecās Derības laikā bija fizisks traucējumi cilvēka organismā:

  • Infekcijas slimības
  • Iekaisuma procesi aktīvajā fāzē,
  • Urīnizvadkanāla izlāde vīriešiem
  • Menstruācijas sievietēm.

Turklāt bija aizliegts apmeklēt tempļus, kuriem bija fiziska saskarsme ar mirušo (mazgāšana, sagatavošanās apbedīšanai). Jaunās mātes apmeklē baznīcu 40 dienas pēc sava dēla dzimšanas un pēc 80 gadu vecuma - viņu meita.

Aizliegums sievietēm ar menstruālo ciklu ir saistīts ar faktu, ka baznīcā nevar izdalīt asinis. Garīdzniekiem vai draudzes locekļiem, pēc savainošanas, ir jāatstāj templis un jāpārtrauc asiņošana ārpus tās robežām. Asinis uz grīdas, ikonas vai svētajām grāmatām ir nepieņemamas, jo pēc tam tās ir atkārtoti iesvētītas.

Ar Jaunās Derības atnākšanu ir samazinājies to apstākļu saraksts, kas aizliedz apmeklēt baznīcu. Tā joprojām ir 40 dienas kopš bērnu dzimšanas un menstruāciju. Pēdējie tiek uzskatīti par grēku. Menstruālā cikla sākums, saskaņā ar dažām interpretācijām, liecina par mirušu olu un spontānu abortu.

Jaunajā Derībā ir pierādījumi, ka Jēzus dzemdē sievieti ar dzemdes asiņošanu. Ceremonijas laikā viņa pieskārās viņam ar roku un asiņošana apstājās. Daži garīdznieki šo sievietes stāvokli saista ar iespēju dzīvot jaunu dzīvi, ko Dievs piešķīra savām sievietēm. Citi uzskatīja, ka sods par asiņošanu par pirmās sievietes Eevu grēkiem.

Mūsdienu baznīcas attieksme


Vai ir iespējams doties uz baznīcu ar ikmēneša periodiem?! Ar šo jautājumu jaunās sievietes ierodas garīdznieki un lūdz padomu. Atļaut vai nē ir ministra personīgais jautājums.

Priesteri drīkst apmeklēt baznīcu, bet ne:

  1. Sveces novietošana
  2. Pieskarieties attēliem.

Atļauts doties un lūgt templī. Baznīcas garīgi slimo. Dažas sievietes un meitenes ir nobažījušās par dzemdes asiņošanu menstruālā cikla un tā pabeigšanas laikā. Diemžēl medicīna nevar tos uzreiz apturēt. Periodiska ārstēšana nesniedz rezultātus. Tad viņi ar lūgšanu dodas uz Kungu un svētajiem par veselību.

Šādās situācijās baznīcā ir jāsaka pirmā lūgšana, liekot sveci. Pirms lūgšanas ir ierasts iet cauri konfesijas rituālam un komunijai. Pirms viņa svētais tēvs tiek brīdināts par viņa situāciju un lūdza svētības.

Par kristības jautājumu

Kristības sakraments sastāv no grēka miesas nāves un tās atdzimšanas ar Svēto Garu. Cilvēks tiek attīrīts no grēkiem un atdzimis pēc baznīcas tradīcijām. Kristības laikā viņi lasīja lūgšanas, nomazgājiet tās ar svētu ūdeni.

Zīdaiņi tiek iemērkti pilnībā, pieaugušie tiek mazgāti ar galvu un seju. Pēc cilvēka tērpšanās tīrā drēbē. Neskatoties uz mūsdienu higiēnas līdzekļiem, sieviete ar ikmēneša tīru dvēseli, bet ne tīru ķermeni. Tāpēc cikla laikā kristības sakraments netiek veikts.

Viņi iepriekš sagatavojas kristībām un, ja pēkšņi menstruācijas sākās agrāk un nokrita tajā dienā, tad labāk to nodot citam datumam. Priest paziņo iepriekše) Kad bērns tiek kristīts, priesteris var aizliegt mātei piedalīties kristībās menstruālā cikla dēļ.

Iespēja atzīties

Katrs ticīgais izpaužas kā atzīšanās rituāls. Tā mērķis ir garīga attīrīšana. Ar pasaulīgām problēmām, pārkāpumiem cilvēki vēršas pie priestera.

Priesteris atceļ grēcīgas domas un darbus cilvēkam, sniedz padomus un norādījumus par taisnīgu dzīvi. Papildus garīgajai tīrīšanai ir nepieciešama ķermeņa tīrība. Menstruāciju laikā tas ir neiespējami, tāpēc viņi šajās dienās nepārkāpj.

Komunijas sakraments

Tas ir savienības ar Dievu Kunga noslēpums, ko viņš ir radījis pirms ciešanām. Tad viņš sadalīja maizi un vīnu starp apustuļiem, piemēram, miesu un asinīm. Rituālam ir daudz kopīga ar Kristus rīcību.

Pēc kalpošanas un lūgšanas cilvēki tuvojās altaram, gaidot kausu. Bērni iet uz priekšu. Viņi nedzer no kausa, bet atver muti, lai iegūtu baznīcas dzērienu un skūpstu tās bāzē. Maizes kvalitāte ir prosphora.

Kungu sakraments ir aizliegts menstruāciju laikā, izņēmums ir par slimībām, kurās ir dzemdes asiņošana. Komunijai cilvēks attīra dvēseli un ir tīrs ķermenis. Šis nosacījums neatbilst sievietes ķermeņa fizioloģiskajām īpašībām.

Ar cieņu ticošām sievietēm evaņģēlija priekšraksti un kanoni tiek uzskatīti par sapratni un ar cieņu pieņemt garīdznieku gribu. Tāpēc viņiem nav grūti atteikties no kopienas vai lūgšanas baznīcā.

Vai ir iespējams katru mēnesi doties uz baznīcu?

Redakcijas piezīme: Nun Vassa (Larina) raksts izraisīja dzīvu diskusiju par angļu valodas internetu - daudz diskusiju, saites, detalizētas atbildes publikācijas. Portāls “Pareizticība un miers” pārrunāja diskusijas galvenos tekstus krievu valodā.

Yulia Zubkova ir tulkojusi no angļu valodas tieši uz pareizticību un mieru. Portāla redaktori pateicas mūķenim Vassai par lielisko palīdzību darbā ar krievu tekstu.

Nun Vassa (Larina)

Kad es iekļuvu Krievijas Pareizticīgās Baznīcas klosterī ārpus Krievijas (ROCOR) Francijā, mani iepazīstināja ar ierobežojumiem, kas noteikti manai māsai viņas laikā. Lai gan viņai tika atļauts doties uz baznīcu un lūgties, viņai nebija atļauts ieņemt kopību, piesaistīt ikonām vai pieskarties antidoram, palīdzēt vai cepties prosphorā vai izplatīt tos, palīdzēt tīrīt baznīcu vai pat izgaismot lampu vai lampu, kas karājās pie ikonas mana šūna - man šis pēdējais noteikums tika izskaidrots, kad es pamanīju nevainojamu lampu citas māsas ikonas stūrī. Es neatceros nevienu no mums, kas mēģina apšaubīt šos objektus, pamatot tos ar kaut ko - mēs vienkārši uzskatām, ka menstruācija ir sava veida „piemaisījums”, un tāpēc mums ir jāpaliek prom no iesvētītajām lietām, lai kaut kā iznīcināt tos.

Сегодня в Русской Православной Церкви существуют различные правила в отношении «ритуальной не/чистоты», которые варьируются от прихода к приходу, и чаще всего это зависит от местного священника. Популярная «Настольная книга» Сергия Булгакова исходит из того, что «церковные правила» запрещают женщинам во время менструации как приходить в храм, так и причащаться. [1] В России, однако, женщинам в основном разрешается приходить в храм во время менструации, но нельзя принимать Причастие, целовать иконы, мощи, крест, прикасаться к просфоре и антидору, или же пить святую воду. [2] На приходах за пределами России, насколько мне известно, женщины обычно только воздерживаются от причащения.

Viņa Svētības, serbu Pāvila patriarha, rakstu „Vai sieviete vienmēr var nākt pie tempļa?” [3] bieži min kā mērena viedokļa piemēru, kas ļauj sievietei ar menstruāciju piedalīties viss, izņemot sakramentu, kas šķietami ir pret rituālu piemaisījumu. Tomēr patriarhs Pāvils aizstāv citu tradicionālu ierobežojumu, kas aizliedz sievietei ieiet templī un piedalīties jebkurā sakramentā četrdesmit dienas pēc bērna piedzimšanas. [4] Šis aizliegums, kas arī balstās uz jēdzienu „rituāla netīrība”, ir vērojams manis pazīstamajā Krievijas Pareizticīgās Baznīcas pagastos gan Vācijā, gan ASV. Tomēr var atrast pierādījumus Maskavas patriarhāta vietās, ka šī prakse netiek atbalstīta visur, un tā tiek apšaubīta Maskavas jurisdikcijā esošajos pagastos [5].

Šodien, ņemot vērā „feministisko” teoloģiju [6] un tradicionālo reakciju uz to [7], ir kārdinājums vērsties pie “rituālās netīrības” jautājuma politiskā vai sociālā veidā. Patiešām, iepriekš minēto ierobežojumu diezgan pazemojošās ikdienas sekas zināmā mērā var noslogot sievietes, kas ir pieradušas pie Rietumu sociālpolitiskās kultūras. Tomēr pareizticīgo baznīcai tradicionāli nav sociālpolitiskas darba kārtības [8], kuras dēļ šis arguments no šī viedokļa kļūst nepiemērots Baznīcai. Turklāt bailes, ka sievietei kaut kas var būt “pazemojošs”, ir svešas pareizticīgo dievbijības dēļ, kas koncentrējas uz pazemību: kad mēs sastopamies ar šķēršļiem, ierobežojumiem, skumjām utt., Mēs iemācāmies uzzināt mūsu grēcīgumu, palielināt ticību un Dieva glābšanas cerības cerība.

Tādējādi, atceļot vienlīdzības intereses, es vēlētos vērst jūsu uzmanību uz „rituāla netīrības” jēdziena teoloģisko un antropoloģisko saturu. Jo mūsu baznīcas dzīve galu galā nenokrīt, lai sekotu noteiktiem noteikumiem, nolasot noteiktas lūgšanas un pareizu nolaidību vai pat pazemību. Tas ir visu to teoloģiskais un antropoloģiskais nozīmīgums. To darot, mēs atzīstam zināmu nozīmi, noteiktu ticību. Tāpēc šodien es uzdodu jautājumu: ko nozīme dalībnieka atteikums menstruāciju laikā? Ko tas saka par sievietes ķermeni? Kāda ir aizlieguma ieiet templī pēc bērna piedzimšanas nozīme? Ko tas saka par dzemdībām? Un vissvarīgāk, vai jēdziens „rituāls neaktivitāte / tīrība” atbilst mūsu ticībai Jēzum Kristum? Kur tas ir radies un ko tas mums šodien nozīmē?

Apsveriet Bībeles, kanoniskos un lituriskos avotus, lai mēģinātu atbildēt uz šiem jautājumiem [9].

Vecā Derība

Agrākie Bībeles pierādījumi par rituālu ierobežojumiem sievietēm menstruāciju laikā ir atrodami Vecajā Derībā, Leviticus 15: 19-33. Saskaņā ar Levitiku, ne tikai menstruējošā sieviete bija netīra - jebkura persona, kas viņai pieskārās, kļuva arī par nešķīstu (1.Mozus 15:24). piemaisījumu ar pieskārienu. Turpmākajās Levitikas nodaļās (17-26, Svētības likums) seksuālās attiecības ar sievu šajā laikā bija stingri aizliegtas. Tika uzskatīts, ka dzemdības, tāpat kā menstruācijas, arī rada piemaisījumus, un līdzīgi ierobežojumi tika uzlikti sievietei, kas dzemdēja (2. Mozus 12).

Ebreji bija tālu no vienīgajiem senajā pasaulē, kas ieviesa šādus noteikumus. Pagānu kultos bija iekļauti arī aizliegumi, kas saistīti ar „rituālās tīrības” aprūpi: domājams, ka menstruācijas iznīcina un padara pagāniskos priesterus nespējus pildīt reliģiskos pienākumus tempļos [10], garīdzniekiem būtu jāizvairās no menstruācijas sievietēm par katru cenu, baidoties no aizvainošanas [11]. ka bērna piedzimšana arī defilē. Tomēr ebreji bija īpašs gadījums. Papildus savai ārkārtējai nevērībai pret asinīm (3.Mozus 15: 1–18) [13] senie ebreji uzskatīja ticību sievietes asiņošanas riskam, kas pakāpeniski tika apliecināts un vēl vairāk nostiprinājās vēlā jūdaismā: Mishna, Tosefta un Talmuda šajā jautājumā ir vēl detalizētāki, nekā Bībele. [15]

Jēkaba ​​un Jaunās Derības proto evaņģēlijs

Jaunās Derības rītausmā Svētā Jaunava Marija paklausa „rituālās tīrības” prasībām. Saskaņā ar Jēkaba ​​evo-evaņģelizācija2. gadsimta apokrofa teksts, kas kalpoja kā avots vairākām Dieva Mātes svētajām dienām, Svētā Jaunava dzīvo templī, kas ir vecumā no diviem līdz divpadsmit gadiem, kad viņa tika nodota Jāzepam un nosūtīta dzīvot savā mājā „Nezaudē Kunga svētnīcu”(Viii, 2) [16].

Kad Jēzus Kristus sāka sludināt, Jūdejas ciemos skanēja pilnīgi jauns vēstījums, kas apšaubīja dziļi iesakņojušos dievbijību - gan farizejistu, gan seno pasauli kopumā. Viņš pasludināja, ka tikai ļaunie nodomi, kas nāk no sirds, piesārņo mūs (Mark 7:15). Tādējādi mūsu Glābējs „tīrības” un „piemaisījumu” kategorijas tika iekļautas vienīgi sirdsapziņas jomā [17] - brīvas gribas sfērā saistībā ar grēku un tikumu, atbrīvojot ticīgos no senās bailes no nevaldāmām materiālās pasaules parādībām. Viņš pats nevilcinieties sarunāties ar samariešu sievieti, un ebreji to arī uzskatīja par kautrīgu. [18] Turklāt Tas Kungs nav pārmetis īsu sievieti, lai pieskartos Viņa apģērbam cerībā uz dziedināšanu: Viņš dziedina viņu un slavē viņas ticību (Mateja 2: 20-22). Kāpēc Kristus atklāj sievieti pūlim? St John Chrysostom atbild, ka Kungs „Atver savu ticību ikvienam, lai citi nebaidītos, lai viņu atdarinātu”.[19]

Tāpat apustulis Pāvils atsakās no tradicionālās ebreju pieejas Vecās Derības noteikumiem attiecībā uz "tīrību" un "piemaisījumu", ļaujot tiem tikai kristīgās labdarības dēļ (Romiešiem 14). Ir labi zināms, ka Pāvils dod priekšroku vārdam "tīrs" [20], lai izteiktu tuvumu Dievam, tādējādi izvairoties no Vecās Derības aizspriedumiem (Rom 1: 7, Kor 6: 1, 7:14, 2 Kor. 1 utt.)

Agrīnās baznīcas un agrīnie tēvi

Agrās baznīcas attieksme pret Veco Derību nebija vienkārša un to nevar detalizēti aprakstīt kā daļu no šī darba. Ne jūdaisma, ne kristietība pirmajos gadsimtos nebija skaidra, atsevišķi veidota identitāte: viņiem bija kopēja pieeja dažām lietām [21]. Baznīca skaidri atzina Veco Derību kā iedvesmotu Rakstu, tajā pašā laikā aizejot no Apustuliskās padomes laikiem (Apustuļu darbi 15) no Mozaīka likuma priekšrakstiem.

Lai gan apustuliskie vīrieši, pirmās baznīcas rakstnieku paaudzes pēc apustuļiem, diez vai izskatīja Mozaīkas likumu par „rituālu piemaisījumu”, šos ierobežojumus nedaudz apspriež vēlāk, sākot no 2. gadsimta vidus. Līdz tam laikam kļūst skaidrs, ka mozaīkas likuma „vēstule” kļuvusi sveša kristiešu domai, jo kristiešu rakstnieki cenšas tai piešķirt simbolisku interpretāciju. Metodijas olimpietis (300), Džastins Martyrs (165) un Origens (253) alegoriski interpretē „tīrības” un “piemaisījuma” levitiskās kategorijas, tas ir, tikumības un grēka simboli [22], viņi arī uzstāj, ka kristība un Euharistija ir pietiekami kristiešu „tīrīšanas” avoti [23]. Savā mācībā Metodijs Olimpijsks raksta: „Ir skaidrs, ka to, kas reiz tika iztīrīts caur jauno dzimšanu (kristību), nevar vairāk apvainot ar likumā minēto."[24]. Līdzīgi, Aleksandrijas Klements raksta, ka laulātajiem vairs nav nepieciešams peldēties pēc dzimumakta, kā noteikts Mozaīka likumā, "tāpēc, ka", Saka St Climent,"Kungs ir iztīrījis ticīgos caur kristībām par visu laulību».[25]

Tomēr Clementas šķietami atvērtā attieksme pret seksuālajām attiecībām šajā rindkopā nav tipiska šī laika autoriem [26] un pat Clementam [27]. Šiem autoriem bija raksturīgāk uzskatīt, ka jebkuras Mozaīkas likuma receptes ir simboliskas, izņemot tie, kas saistīti ar seksu un seksualitāti. Faktiski agrīnās Baznīcas rakstnieki bija iecerēti uzskatīt seksualitātes izpausmes, tostarp menstruācijas, laulības attiecības un dzemdības, kā „nešķīstas” un tādējādi nesaderīgas ar dalību Baznīcas liturģiskajā dzīvē.

To iemesli bija daudzi. Laikā, kad Baznīcas mācīšana vēl nebija kristalizēta kādā noteiktā dogmatiskā sistēmā, teoloģiskajā gaisā strauji pieauga daudzas idejas, filozofijas un atklāti ķecerības, no kurām dažas iekrita agrīno kristiešu rakstnieku darbos. Kristīgās teoloģijas pionierus, piemēram, Tertullianu, Klementu, Origenu, Aleksandrijas Dionīzi un citus augsti izglītotus vīriešus, daļēji ietekmēja pirmskristiešu reliģiskās un filozofiskās sistēmas, kas dominēja savas laika klasiskajā izglītībā. Piemēram, tā saukto stoicisma aksiomu vai stoisko skatījumu, saskaņā ar kuru dzimumakts ir attaisnojams tikai dzimšanas nolūkā [28], atkārto Tertullian [29], Lactantium [30] un Aleksandrijas Klements [31]. Tādējādi Mozus aizliegums 18:19 par dzimumaktu menstruāciju laikā ieguva jaunu pamatojumu: tas bija ne tikai „aizvainojums”, ja tas neizraisīja bērna piedzimšanu, tas bija pat grēks pat laulībā. Šajā kontekstā ievērojiet, ka Kristus piemin dzimumakta evaņģēlijā tikai vienu reizi: „... un divi kļūs par vienu miesu” (Mateja 19: 5), nerunājot par bērna kopšanu. [32] Tertullianijs, kurš vēlākos gados pieņēma ultranalizējošu Montanismas ķecerību, gāja tālāk nekā daudzi citi, un pat pēc dzimumakta lūgšanu lūgšana bija neiespējama. [33] Slaveno Origenu lielā mērā ietekmēja vidējā vidējā platonisma eklektika, kam raksturīga neievērošana visai fiziskajai un materiālajai pasaulei kopumā. Viņa askētiskās un ētiskās doktrīnas, kas sākotnēji bija bībeles, ir atrodamas arī stoicismā, platonismā un mazākā mērā aristotelianismā. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Origens savā menstruācijā sevi un pats par sevi uzskata par „nešķīstu”. [35] Viņš ir arī pirmais kristīgais rakstnieks, kas pieņem Vecās Derības jēdzienus 12.nodaļā par dzemdībām kā nešķīstu. [36] Iespējams, ir svarīgi, ka minētie teologi nāca no Ēģiptes, kur ebreju garīgums līdzāspastāv ar kristīgo teoloģiju: ebreju iedzīvotājiem, kas pakāpeniski samazinās no 2. gadsimta sākuma galvenajā Aleksandrijas pilsētā, bieži bija ievērojama, bet spēcīga ietekme uz vietējiem kristiešiem. kas lielākoties tika pārvērsti no jūdiem. [37]

Sīrijas Didaskalia

Situācija bija atšķirīga Sīrijas galvaspilsētā Antiohijā, kur spēcīga ebreju klātbūtne radīja reālus draudus kristiešu identitātei. [38] Sīrijas Didkaliya, pierādījums par kristiešu pretrunām ar 3. gadsimta ebreju tradīcijām, aizliedz kristiešiem ievērot levitiskos likumus, tostarp tos, kas attiecas uz menstruācijām. Autors atgādina sievietēm, kas atturējās no lūgšanas, Svēto Rakstu mācības un Euharistijas septiņas dienas menstruāciju laikā: „Ja jūs domājat, sievietes, ka jums ir atņemts Svētais Gars septiņu dienu laikā pēc jūsu tīrīšanas, tad, ja tu tajā laikā nomira, tu iet prom tukši un bez cerības. " Didaskalia vēl vairāk pārliecina sievietes Svēto Garu klātbūtnē, liekot viņiem piedalīties lūgšanā, lasījumos un Euharistijā:

„Tagad padomājiet par to un atzīstiet, ka lūgšana ir dzirdama caur Svēto Garu, un ka Raksti ir Svētā Gara vārdi un ir svēti. Tāpēc, ja Svētais Gars ir jūsu iekšienē, kāpēc jūs atsvešināt savu dvēseli un nesatraucaties uz Svētā Gara darbu? ”[39]

Viņš uzdod citiem sabiedrības locekļiem:

„Jūs nedrīkstat atdalīt no menstruācijas, jo pat asiņojoša sieviete nebija sakņojusies, kad viņa pieskārās Glābēja drēbju malai, viņai, visticamāk, bija cienīgs, lai saņemtu atbrīvošanu no saviem grēkiem.” [40]

Jāatzīmē, ka šis teksts mudina sievietes, kurām ir menstruācija, paņemt sakramentu un pastiprināt viņu brīdinājumu ar piemēru no Svētā Raksta par asiņojošu sievieti evaņģēlijā Mateja 9: 20-22.

Gangrskas katedrāle

Aptuveni gadsimtu vēlāk apm. 4. gadsimta vidū vietējā katedrāles likumdošanā, kas tika sasaukta Gangrā (105 km uz ziemeļiem no Ankaras), 341.gadā mēs atradām kanoniskus pierādījumus pret „rituālā piemaisījuma” jēdzienu. [41] Mazās Āzijas ziemeļu krastā, kas nosodīja Eustache Sebastian sekotāju ekstrēmo askētismu (377). [42] Eustathian mūki, iedvesmojoties no Sīrijā un Mazajā Āzijā kopīgajām dualistiskajām un garīgajām mācībām, sagrauta laulību un laulāto priesterību. Pretēji tam Padomes 1. noteikums nosaka: t “Ja kāds cenzē laulību, un viņa sieva ir uzticīga un dievbijīga, kopējas ar savu vīru, nolemj vai vaino to, jo tā nevar ieiet valstībā: lai tas būtu zvērests”. [43] Evstafiane atteicās ņemt sakramentu no laulātā priesterības "rituālas tīrības" dēļ [44], Padome šo praksi arī nosodīja, ceturtais noteikums:

„Kā kāds var runāt par presbiteru, kurš ir nonācis laulībā, it kā viņš neuzskata, ka tas saņem piedāvājumu, kad viņš ir izpildījis liturģiju: lai viņš būtu zvērests.” [45]

Interesanti, ka Eustinianisms bija vienlīdzīga kustība, kas atbalstīja pilnīgu dzimumu līdztiesību [46]. Tādā veidā tas tika iedrošināts, kad sievietes, kas sekoja Eustache, bija griezušas savus matus un tērpušies kā vīrieši, lai atbrīvotos no jebkādas sievišķības līdzības, kas, tāpat kā visi cilvēka seksualitātes aspekti, tika uzskatīta par “naidīgu”. Ņemiet vērā, ka šī Eustīniešu sieviešu prakse atgādina radikālus mūsdienu feminisma veidus, kas, kā tas bija, cenšas atbrīvoties no visām atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem. Padome 13. praksi nosoda šo praksi: "Ja kāda sieva iztēles askētisma labad pielieto drēbes, bet parastu sieviešu drēbju vietā, uzliks viņa vīrišķīgo apģērbu: lai viņš būtu zvērests.". [47]

Noraidot Eustathian monastismu, Baznīca noraidīja seksualitātes jēdzienu kā neprātīgu, aizstāvot gan laulības svētumu, gan dievišķi radīto fenomenu, ko sauc par sievieti.

Ēģiptes tēvu noteikumi

Ņemot vērā šos pilnīgi ortodoksālos senos kanonus, kā Baznīca šodien var īstenot praksē kanonus, kas nepārprotami atbalsta jēdzienus „rituāla netīrība”? [48] ​​Kā minēts iepriekš, Baznīcas literatūra, ieskaitot kanonu tekstus, nebija veidota vakuumā, bet senās pasaules sociokulturālajā vēsturiskajā realitātē, kas ļoti ticēja rituālajai tīrībai un pieprasīja to. [49] Agrākais kanoniskais noteikums, kas nosaka ierobežojumus sievietēm rituālā piemaisījuma stāvoklī, ir Aleksandrijas Dionīsa 2. noteikums (264), rakstīts AH 262:

«Par sievām, kas ir attīrījušās, vai ir atļauts, lai tās nonāktu Dieva namā šādā valstī, es izlasīju un lūdzu to. Jo es nedomāju, ka tie, ja ticīgo un dievbijīgo būtība ir tādā stāvoklī, nebaidās vai nu doties uz Svēto maltīti, vai pieskarties Kristus miesai un asinīm. Jo sieva, kas bija dziedējusi 12 gadus, dziedināšanas dēļ, Viņu nepieskarās, bet tikai uz Viņa apģērba malas. Nav aizliegts lūgties jebkurā stāvoklī un neatkarīgi no tā, kur atrodas, lai pieminētu Kungu un lūgtu palīdzību. Bet, lai dotos uz to, ka ir Svētā Svētā, vai to var aizliegt ne pilnīgi tīra dvēsele un ķermenis.».[50]

Ņemiet vērā, ka Dionīsa, tāpat kā Sīrijas Didkaliya, atsaucas uz asiņojošu sievieti Mattā. 9: 20-22, bet nonāk pie pretējā secinājuma: ka sieviete nevar pieņemt sakramentu. Tika pieņemts, ka Dionīsa faktiski aizliedza sievietēm ieiet svētnīcā (altārī), bet ne pašā baznīcā. [51] Šī hipotēze ir ne tikai pretrunā minētajam kanonam, bet arī liek domāt, ka laime vienreiz paņēma sakramentu altārī. Nesenie liturģiskie pētījumi ir atspēkojuši priekšstatu, ka laime vienmēr ir bijusi altārī. [52] Tāpēc Dionīzs bija tieši tas, ko viņš rakstīja, un tieši tāpat kā daudzas austrumu kristiešu paaudzes saprata [53]: sievietei ar menstruācijām nevajadzētu ieiet Dieva templī, jo viņa nav pilnīgi tīra garīgi un fiziski. Nez, ja tas nozīmē, ka visi citi kristieši ir pilnīgi tīri, "katharoi". Visticamāk, tas nav, jo Baznīca nosodīja tos, kas sevi sauca par „katharoi” vai “tīru”, seno novada sektu, Pirmajā ekumeniskajā padomē Nicea 325 A.C. [54]

Pagātnes un tagadnes pareizticīgie komentētāji arī paskaidroja Dionīsa valdību kā kaut ko, kas saistīts ar bērnu uztveri: 12. gadsimta komentētājs Zonārs (pēc 1159. gada), noliedzot rituālā piemaisījuma jēdzienu, nonāk pie mulsinoša secinājuma, ka šo ierobežojumu patiesais iemesls sievietēm - "liegt vīriešiem gulēt kopā ar viņiem ... lai nodrošinātu bērnu koncepciju". [55] Tātad sievietes stigmatizējušas nešķīstu, neļauj to ieiet templī un Svētajā Komunijā, lai nepieļautu, ka cilvēki no viņiem guļ? Neņemot vērā šī strīda „dzimuma tikai bērna kopšanai” priekšnoteikumu, viņš izvirza citus, acīmredzamākus jautājumus: vai cilvēki kaut kādā veidā var gulēt kopā ar sievietēm, kas bija baznīcā un pieņēmuši sakramentu? Kāpēc, pretējā gadījumā, sievietēm jāatturas no kopienas? Некоторые священники в России предлагают другое объяснение: женщины слишком устают в таком состоянии, чтобы внимательно слушать молитвы литургии и поэтому не могут подготовить себя достаточным образом к Святому Причастию. [56] Точно такое же рассуждение предлагается в случае женщин, которые родили ребенка: им надо отдыхать 40 дней. [57] То есть, неужели причастие не должно подаваться всем уставшим, больным, пожилым или еще почему-либо слабым людям? Как насчет слабослышащих? Ведь им тоже трудно внимательно слушать молитвы Литургии.
Как бы там ни было, существуют несколько других канонических текстов, налагающих ограничения на женщин в «нечистоте»: Правило 6-7 Тимофея Александрийского (381 н.э.), который распространяет запрет и на крещение [58] и Правило 18 так называемых Канонов Ипполита, относительно родивших женщин и повитух. [59] Примечательно, что oба эти правила, как и Правило 2 Дионисия, египетского происхождения.

Святой Григорий Великий

Похожим образом обстояли дела на Западе, где церковная практика обычно считала женщин во время менструации «нечистыми» до конца 6-го/начала 7-го столетия.[60] В это время Святитель Григорий, Папа Римский (590-604 н.э.), отец Церкви, которому традиция (неверно) приписывает составление Литургии Преждеосвященных Даров, высказал другое мнение по данному вопросу. В 601 году, св. Августин Кентерберийский, «апостол Англии», (604) писал святителю Григорию и спрашивал, можно ли разрешать женщинам с менструацией приходить в церковь и к Причастию. Es citēju St Gregoriju sīkāk:

«Jums nevajadzētu aizliegt sievietei mēneša laikā ieiet baznīcā. Galu galā nav iespējams vainot viņu par pārmērīgo dabu, ko dodas dabā, un to, ka tā nav patvaļīga ar viņu. Jo mēs zinām, ka sieviete, kas cieš no asiņošanas, pazemīgi nostājas pretī Kungam, pieskārās Viņa apģērba malai, un viņas slimība viņu nekavējoties atstāja. Tātad, ja ciešanas no asiņošanas varētu pieskarties Kunga apģērbam ar uzslavu, kā tas var būt pret likumu, ka tie, kas piedzīvo ikmēneša asiņošanu, dodas uz Kunga templi?

... Šādā laikā nav iespējams aizliegt sievietei uzņemties Svētā Komunijas sakramentu. Ja viņa neuzdrošinās viņu pieņemt no lielas godbijības (ex veneratione magna), viņa ir slavējama (laudanda est), un, ja viņa piekrīt, viņa nav nosodīta (non judicanda). Labi saprotamas dvēseles redz grēku pat tad, ja nav grēka.

Jo tas, kas notiek no grēka, bieži tiek izpildīts nevainīgi: kad mēs piedzīvojam badu, tas notiek bez grēka. Tajā pašā laikā fakts, ka mēs piedzīvojam badu, ir pirmā cilvēka vaina. Menstruācija nav grēks. Faktiski tas ir tikai dabisks process. Bet fakts, ka daba ir tik traucēta, ka tā šķiet iekrāsota (videatur esse polluta) pat pret cilvēku gribu, ir grēka sekas ...

Tātad, ja sieviete pati domā par šīm lietām un nolemj nesākt pieņemt Kunga un Kunga Svētā Vakarēdiena sakramentu, viņa slavēs viņas taisnīgo domu. Ja viņa pieņem [Svēto Komuniju], ko tā saista ar mīlestību no šī sakramenta saskaņā ar viņas dievbijīgās dzīves praksi, viņai nevajadzētu iejaukties, kā jau teicām. ” [61]

Ievērojiet, ka Svt. Gregorijs saprot evaņģēlija stāstu par asiņojošu sievieti - kā Sīrijas Didascalia - kā argumentu pret rituāla ne-tīrības priekšraksti.

Agrīnā viduslaikā Sv. Gregorijas ieviestā politika vairs nepastāvēja, un sievietēm ar menstruācijām nebija atļauts ieņemt kopību un bieži mācīja viņiem stāvēt pie ieejas Baznīcā. [62] Šīs prakses Rietumos bija izplatītas jau 17. gadsimtā. [63]

"Rituāls piemaisījums" Krievijā

Attiecībā uz šādu muitu vēsturi Krievijā pagānu slāviem bija zināms „rituāla piemaisījuma” jēdziens ilgi pirms kristietības pieņemšanas. Pagānu slāvi, tāpat kā senie pagāni kopumā, uzskatīja, ka seksualitātes rituāli izpaužas. [64] Šī ticība Senajā Krievijā pēc kristībām palika nemainīga.

Krievijas baznīcai bija ļoti stingri noteikumi attiecībā uz sieviešu "netīrumu". 12. gadsimtā Novgorodas bīskaps Nifont, Kirikas aptaujā, paskaidro, ka, ja kādai sievietei draudzes iekšienē būtu bērns, baznīcai jābūt aizzīmogotai trīs dienas un pēc tam atkārtoti iesvētīta ar īpašu lūgšanu. [65] Pat karaļa sieva, cara, nācās dzemdēt ārpus savas mājas, vannā vai "ziepēs", lai neapdraudētu apdzīvoto ēku. Pēc bērna piedzimšanas neviens nevarēja atstāt pirti vai ieiet tajā, līdz priesteris ieradās un nolasīja tīrīšanas lūgšanu no Trebnik grāmatas. Tikai pēc šīs lūgšanas lasīšanas tēvs varēja ierasties un redzēt bērnu. [66] Ja sievietes ikmēneša periods sākās, kad viņa stāvēja templī, viņai bija nekavējoties jāatstāj tā. Ja viņa to nedarīja, viņai bija jāsaņem atriebība 6 mēnešu badošanās brīdī ar 50 zemūdens lokiem dienā [67]. Pat ja sievietes nebūtu „netīrības” stāvoklī, viņi paņēma sakramentu ne pie karaļa durvīm ar dieviem, bet uz Ziemeļu vārtiem. [68]

Requiem lūgšanas

Krievijas Pareizticīgās baznīcas Requiem īpašā lūgšana, kas pat šodien tiek lasīta pirmajā dienā pēc bērna piedzimšanas, lūdz Dievu "attīrīt mātes māti ..."Un turpinās"un piedod savam kalpam, mazajam, un visai mājai, tajā pašā gadā jūs piedzimst kā jauneklis, un kas pieskārās viņai, un ikvienam, kas to atrod.". [69] Es gribētu jautāt, kāpēc mēs lūdzam piedošanu visai mājai, mātei un no visiempieskārāsviņai? No vienas puses, es zinu, ka levitiskie likumi ietvēra iznīcināšanas jēdzienu caur pieskārienu. Tāpēc es zinu, kāpēc Vecās Derības ticīgie uzskatīja, ka grēks ir pieskarties „nešķīstajam”. Un es zinu, ka pagāni baidījās no asins izliešanas gan darba laikā, gan menstruāciju laikā, jo viņi uzskatīja, ka tas piesaista dēmonus. Tomēr es nevaru jums pateikt, kāpēc šodien ticīgie lūdz piedošanu par pieskārienu sievietei vai sievietei, kas dzemdējusi bērnu, jo es vienkārši nezinu.

Vēl viena lūgšanu sērija tiek lasīta 40 dienas vēlāk, kad mātei ir atļauts ierasties templī baznīcas dievkalpojumu rituālā. Šajā gadījumā priesteris lūdz savu māti šādi:

«notīriet no visa grēka, un no visa grēka ... jā, bez naidīguma, saņemiet svēto noslēpumu sakramentu ... nomazgājiet to ar netīriem ķermenim un ar savu dvēseli, veicot četrdesmit dienas: es pelnījušu godīgu ķermeni un asinis. " [70]

Šodien bieži tiek teikts, ka sieviete fiziskās noguruma dēļ pēc četrdesmit dienām pēc bērna piedzimšanas dodas uz baznīcu. Tomēr citētajā tekstā nav runāts par viņas spēju piedalīties liturģiskajā dzīvē, bet par viņas cieņu. Viņas bērna dzimšana (nevis koncepcija), saskaņā ar šīm lūgšanām, kļuva par viņas fiziskās un garīgās "netīrības" cēloni. Tas ir līdzīgs Dionīsa Aleksandrijas diskusijai par menstruāciju: tas padara sievieti ne tik tīru "gan dvēselē, gan ķermenī."

Jaunās norises pareizticīgo baznīcās

Nav pārsteidzoši, ka dažas pareizticīgo baznīcas jau cenšas mainīt vai dzēst Temnikas grāmatas tekstu, pamatojoties uz dogmatiski neaizsargātām idejām par dzemdībām, laulībām un piemaisījumiem. Es citēšu Antiohijas Svētā Sinoda lēmumu, kas notika Sīrijā 1997. gada 26. maijā, viņa vadībā Patriarhs Ignatius IV:

Tika nolemts patriarhālajai svētībai mainīt maza Requiem tekstu attiecībā uz laulību un tās svētumu, lūgšanām par sievietēm, kas dzemdēja, un pirmo reizi ieiet templī, un rekvizītu pakalpojumu tekstus..[71]

Teoloģiskā konference, kas notika Krētā 2000. gadā, nonāca līdzīgos secinājumos:

Teologiem vajadzētu ... rakstīt vienkāršu un adekvātu skaidrojumu par baznīcas kalpošanu un pielāgot rituāla valodu, lai atspoguļotu Baznīcas teoloģiju. Tas būs noderīgi vīriešiem un sievietēm, kam būtu jāsaņem patiess dienesta skaidrojums: ka tas pastāv kā bērna piedzimšanas un svētīšanas akts, un ka tas jādara, tiklīdz māte ir gatava atsākt normālu darbību ārpus mājas ...

Mēs lūdzam Baznīcu apliecināt sievietēm, ka viņi vienmēr ir laipni aicināti ierasties Svētā Komunijā par jebkuru liturģiju, kad viņi ir garīgi un ceremonijā, neatkarīgi no mēneša laika.. [72]

Agrāk veiktais pareizticīgo baznīcas pētījums Amerikā piedāvā arī jaunu skatījumu uz "rituālu netīrumu":

priekšstats, ka sievietes menstruācijas periodā nevar uzņemties Svēto Komuniju vai skūpstīt krustu un ikonas, vai cept maizi Euharistijai, vai pat ieiet baznīcas vestibilā, nemaz nerunājot par altāra zonu, tās ir morālas un dogmatiskas idejas un prakse bez stingras pareizticīgo kristietības viedokļa ... St John Chrysostom nosodīja tos, kas šādu attieksmi veicināja kā kristīgās ticības necienīgu. Viņš tos sauca par māņticīgu un mītisku.. [73]

Šādi paziņojumi var būt neērti, jo tie acīmredzami ignorē dažus kanoniskos noteikumus, pirmkārt, Aleksandrijas Dionīsa 2. likumu. Taču šāds apmulsums visbiežāk ir balstīts uz nepareizu pieņēmumu, ka baznīca “patiesība” ir tā, it kā tā būtu saistīta un garantēta vienlaikus ar dažiem nemainīgiem, neaizskaramiem un uz visiem laikiem obligātiem kanonu kodiem. Ja tas tā būtu - ja baznīcas organisma patiesā labklājība ir atkarīga no kanonu piepildījuma, tad šis organisms būtu sabrukis pirms daudziem gadsimtiem. Ievērojams skaits kanonu no Noteikumu grāmatas (no pareizticīgo baznīcas oficiālā koda) nav ievērots gadsimtiem ilgi. Baznīca nodrošina saviem pastoriem ievērojamu brīvību attiecībā uz kanoniskajiem tiesību aktiem, lai baznīcas hierarhija galu galā izlemtu, saskaņā ar dievišķo „oikonomiju” (māju celtniecību), kā un kad piemērot kanonus - vai ne. Citiem vārdiem sakot, Baznīca pārvalda kanonus, nevis Baznīcas kanonus.

Mēs norādām tikai uz dažiem kanoniskajiem noteikumiem, kas šodien netiek izpildīti. Laodikea padomes 15. noteikums (363/364. Lpp.) Un Septītās Ekumeniskās padomes (787) 14. pants aizliedz lasītājiem un dziedātājiem lasīt vai dziedāt templī nepiederīgajiem. Bet mūsu gandrīz katrā pagastā nepiederošie dzied un lasa - vīrieši, sievietes un bērni. Tā paša Laodikea padomes 22. un 23. noteikums aizliedz lasītājiem, dziedātājiem un kalpiem valkāt orariju, kas tiek dots tikai diakoniem, kuri to valkā uz pleca, un apakšrajoniem, kuri to apvalkā uz abiem pleciem. Tomēr šodien Krievijas Pareizticīgās Baznīcas bīskapu dienestos bieži vien var pamanīt nepiedienīgus minions, kas valkā krustu, kliegt kā subdiakonus. Konstantinopoles padomes 2. noteikums, kas bija 877. gadā Hāgijas Sofijas baznīcā, norāda, ka bīskaps nevar būt mūks. Precīzāk, šis noteikums nosaka, ka klostera solījumi ir nesaderīgi ar bīskapu cieņu. Pašreizējā mūsu Baznīcas prakse nepārprotami ir pretrunā principam, ko apstiprinājis šis kanons. Trullo katedrāles 69. noteikums (691/2) aizliedz visiem ļaudīm, izņemot imperatoru, ierasties altārī. Es atzīmēju, ka nekad neesmu redzējis sievietes, kas pārkāpj šo kanonisko noteikumu. Bet vīrieši un zēni drīzumā nonāk altārī visās krievu pareizticīgo baznīcās, ko esmu apmeklējis. Būtu iespējams jautāt, vai gan sievietēm, gan vīriešiem ir obligāti jāievēro kanoniskie tiesību akti, vai kanoniem kaut kā vairākir nepieciešami sievietēm?

Jebkurā gadījumā mans mērķis nav ne attaisnot, ne nosodīt iepriekš minēto kanonu pārkāpumus. Šāds spriedums, kā jau minēts, ir baznīcas hierarhijas prerogatīva. Es domāju tikai norādīt acīmredzamo faktu, ka mēs ignorējam kanonisko noteikumu kopumu. Patiesībā tas ir diezgan saskaņā ar pareizticīgo baznīcas praksi un pats par sevi nerada draudus Viņas labklājībai: kā mēs varam redzēt, Baznīca paveica un izpilda savu glābšanas misiju, pārkāpjot un pat pilnīgu atteikšanos no dažiem kanoniskiem noteikumiem - katru dienu un gadsimtiem ilgi.

Secinājums

Es rakstīšu īsu secinājumu, jo teksti runā paši par sevi. „Rituāla piemaisījuma” jēdziena rūpīga izvērtēšana atklāj diezgan neērti un patiesībā ne-kristiešu fenomenu zem pareizticīgo dievbijības. Neatkarīgi no tā, vai šī koncepcija ir iekļuvusi baznīcas praksē jūdaisma un / vai pagānisma tiešā ietekmē, tai nav pamata kristiešu antropoloģijā un soterioloģijā. Pareizticīgie kristieši, vīrieši un sievietes, tika iztīrīti kristību ūdeņos, apglabāti un augšāmcelti ar Kristu, kas kļuva par mūsu miesu un mūsu cilvēci, nogalināja nāvi un atbrīvoja mūs no bailēm. Un tomēr mēs esam saglabājuši praksi, kas atspoguļo Vecās Derības bailes no materiālās pasaules. Tāpēc ticība "rituālajam piemaisījumam" nav galvenokārt sociāls jautājums, un problēmas nav galvenokārt sieviešu pazemošanā. Drīzāk tas ir par mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesojuma pazemināšanu un tās sekām.

Piezīmes:

1. Garīdznieka rokasgrāmata (Harkova 1913), 1144.
2. Skat. Tēva Maksima Kozlova jautājumus un atbildes Maskavas Tatjana baznīcas tīmekļa vietnē: www. st - tatiana. ru / indekss. html? bija = 389 (2005. gada 15. janvāris). Cp. A. Klutschewsky, “Frauenrollen und Frauenrechte in der Russischen Orthodoxen Kirche”, Kanon 17 (2005) 140-209.
3. Vispirms publicēts krievu un vācu valodā ROCOR Berlīnes bīskapijas ceturkšņa žurnālā Vācijā: „Vai sieviete vienmēr var apmeklēt templi?” Vācu diecēzes biļetens 2 (2002) 24-26 un vēlāk tiešsaistē: http://www.rocor.de/ Vestnik 20022 /.

4 Šis aizliegums tiek ievērots saskaņā ar Krievijas pareizticīgo baznīcas Rīkojumu grāmatu. Skatīt Tulkojums angļu valodā: Svētā pareizticīgo baznīcas vajadzību grāmata, trans. G. Šanns, (Londona 1894), 4-8.
5 Skatiet Maskavas patriarhāta pagastu vietas ASV: www. russianchurchusa. org / SNCathedral / forum / D. asp? n = 1097,
un www. orto - rus. ru / cgi - bin / ns.
6 Skatīt secinājumus par pareizticīgo konsultāciju pareizticīgo baznīcā un jautājumu par sieviešu ordinēšanu (Rhodes, Grieķija, 1988). Skatīt arī
www.womenpriests.org/traditio/unclean.
7 Piemēram, K. Anstall, “Vīrietis un sieviete, ko viņš radīja”: Cilvēka dzimuma noslēpuma pārbaude Maximos Kanādas pareizticīgo seminārs par dzimumu un cilvēka seksualitāti 2 (Dewdney 1995), esp. 24-25.
8 Cp. G. Mantzaridis, Soziologie des Christentums (Berlīne, 1981), 129ff, id., Grundlinien christlicher Ethik (St. Ottilien 1998), 73.
9 Tiem, kas vēlas padziļināt manu īso pārskatu par vēsturiskajiem un kanoniskajiem avotiem par rituālu piemaisījumu, var atsaukties uz šādu ekspozīcijas pētījumu: E. Synek, “Werber nicht v ö llig rein ist a Seele und Leib…” Reinheitstabus im Orthodoxen Kirchenrecht, ”Kanon Sonderheft 1, (München-Egling a.d. Paar 2006).
10 E. Fehrle, Die kultische Keuschheit im Altertum in Religionsgeschichtliche Versuche und Vorarbeiten 6 (Gießen 1910), 95.
11 Tamzhe, 29.
12 Turpat, 37.
13 Cp. R. Taft, „Sievietes Bazantā baznīcā: kur, kad - un kāpēc?” Dumbarton Oaks Papers 52 (1998) 47.4
14 I. Be'er, “Asins izplūde: Inbest kods un Bībeles literatūra”, A.Brenne r (red.), Feministu biedrs no Exodus līdz Deutoronomy (Sheffield 1994), 152-164.
15 J. Neusner, tīras jūtas ideja senajā jūdaismā (Leiden 1973).
16 M. Džeimss, Jaunās Derības apokrofa (Oxford 1926), 42. Cp. Taft, „Sievietes” 47.
17 D. Vendeburga, “Die alttestamentli chen Reinheitsgesetze in der frühen Kirche,“ Zeitschrift20für Kirchengeschichte 95/2 (1984) 149-170.
18 Cp. Samarīts, “Pauly-Wissowa II, 1, 2108.
19. Matthaeum Homil. Xxxi al. XXXII, PG 57, kol. 371.

20. Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 150.
21. E. Syneks, „Zur Rezeption Alttestamentlicher Reinheitsvorschriften in Orthodoxe Kirchenrecht”, Kanon 16 (2001) 29.
22 Skatīt atsauces no Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 153-155.
23. Justin, Dialog. 13, Origen, Contr. Cels. VIII.
24 V, 3. C p. Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 154.
25 Stromata III / XII 82, 6.6
26 Ar ievērojamām problēmām. Irīna, kas neuzskatīja seksualitāti krituma rezultātā. Skat. Haer. 3. 22. 4. Cp. J. Behr, “Laulība un askētisms”, nepublicēts papīrs 5. Starptautiskajā konferencē par Krievijas Pareizticīgo baznīcu (Maskava 2007. gada novembris), 7.
27. J. Behrs, asketisms un antropoloģija Irēnē un Klementā (Oxford 2000), 171-184.
28 S. Stelzenberger, Sethlehre zur Ethik der Stoa. Eine moralgeschichtliche Studie (Minhene 1933), 405.
29. De monogāmija VII 7, 9 (CCL 2, 1238, 48ff).
30 Div. Iestādes VI 23 (CSEL 567, 4 ff).
31. Paed II / X 92, 1f (SC 108, 176f).
32. Sk. Behr, „Laulība un askētisms” 7.
33. De exhortatione castitatis X 2-4 (CCL 15/2, 1029, 13ff). No f. Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 159.
34 Daudzi pētījumi par Origena attiecībām ar viņa filozofiskajām straumēm ir rakstīti. Sīkāku informāciju par pašreizējiem pētījumiem par šo tēmu skatīt D. I. Rankins, no Klementas uz Origenu. Baznīcas tēvu sociālais un vēsturiskais konteksts (Aldershot-Burlington 2006), 113-140.
35 Cat.in Ep. ad Cor. XXXIV 124: C. Jenkins (ed.), “Origens par 1 korintiešiem”, Journal of Theological Studies 9 (1908) 502, 28-30.
36 Hom. Levā. VIII 3f (GCS 29, 397, 12-15).
37. Sk. L. W. Barnardu, „Ēģiptes agrīnās kristietības fona”, baznīcas ceturkšņa rev. 164 (1963)
434, arī M. Grant, Romas pasaule (Londona 1953), 117, 265. Kr. atsauces no Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 167.
38 Skatīt M. Simon, Recherches d’Histoire Judéo-Chrétenne (Pa ris 1962), 140.f., un M. Grant, ebreju kristietība Antiohijā otrajā gadsimtā, ”Judéo-Christianisme (Parīze 1972) 97-108. Cp. Saites no Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 167.8
39 Didaskalia XXVI. H. Achelis-J. Fleming (eds.), Die ältesten Quellen des orientalischen Kirchenrechts 2 (Leipciga 1904), 139.
40 Tajā pašā vietā 143.
41 Popodovodatisms. T. Tenšek, L'ascetismo nel Concilio di Gangra: Eustazio di Sebaste nell'ambiente ascetico
42 J. Gribomont, “Le monachisme au IVe s. lv Asie Mineure: de Gangres au messalianisme, ”Studia Patristica 2 (Berlīne 1957), 400-415.
43 P. Joannou, Fonti. Disciplīnas générale antique (IVe- IXes.), Fasc. IX, (Grottaferrata-Roma 1962), t. I, 2,
89. EnglishTransfer (Pedalion) D. Cummings (Chicago 1957), 523. lpp.
44. Skatīt Tenšek, L'ascetismo 17-28.9
45. Joannou, Discipline 91, The Rudder 524.
46. Tenšek, L'ascetismo 28.
47 Joannou, Discipline 94, The Rudder 527.
48 Rituālā piemaisījuma jēdziena turpmākā attīstībaVisantismā. P. Viscuso, “Tīrība un seksuālā definīcija vēlu bizantiešu teoloģijā”, Orientalia Christiana Periodica 57 (1991) 399-408.
49. Sk. H. Hunger, “Christliches und Nichtchristliches im byzantinischen Eherecht,“ Österreichisches Archiv für Kirchenrecht 3 (1967) 305-325.
50. C. L. Feltoe (red.), Aleksandrijas Dionīsa (Cambridge 1904), The Letters uc
103. Pop ūdens un autentiskums. P. Joannou, Discipline générale antique (IVe-IXes.) 1-2 (Grottaferratta-Rom 1962), 2., 12. Tulkojums ir pielāgots atbilstoši Kormchy 718.
51. Patriarhs Pāvils: „Vai sieviete vienmēr var apmeklēt templi?” 24.
52. R. F. Taft, Sv. John Chrysostom, VI sējums. Komunija, Pateicības un noslēguma rituāli, Roma 2008 (OCA 281), 204-207, 216. lpp.
53. Skatiet Theodore Balsamon komentāru (aptuveni 1130/40 - post 1195) par šo noteikumu: epistā. S. Dionysii Alexandrini ad Basilidem episcopum, var. 2, PG 138: 465C-468A.
54. Var. 8, Rallis - Potlis II, 133.
55. Kormchi 719 tulkojums angļu valodā. Patriarhs Pāvils citē Zonaru vārda “Vai sieviete vienmēr var doties uz baznīcu” 25.11.
56. Klutschewsky, “Frauenrollen” 174.
57. Skatīt tēva Maksima Kozlova jautājumus un atbildes Maskavas Tatjana baznīcas tīmekļa vietnē: www.st-tatiana.ru/index.html?did=389.
58. CPG 244, Joannou, Discipline II, 243-244, 264.
59. W. Riedel, Die Kirchenrechtsquellen des Patriarchats Alexandrien (Leipcigas 1900. gads), 209. Skat. P. Bradshaw (red.), Hippolītās kanoni, angļu trans. C. Bebawi (Bramcote 1987), 20.

60. P. Browe, Beiträge zur Sexualethik des Mittelalters, Breslauer Studien zur historischen Theologie XXIII (Breslau 1932). Par rituālā piemaisījuma jēdziena attīstību Rietumos saistībā ar priesterības celibātu skatīt H. Brodersenu, Der Spender der Kommunion im Altertum und Mittelalter. Ein Beitrag zur Geschichte der Frömmigkeitshaltung, UMI disertācijas pakalpojumi, (Ann Arbor 1994), 23-25, 132.12.

61. PL 77, 1194C - 1195B.
62. Nenodod un apņemas: Aux origines de la morale sexuelle occidentale (VIe-XIe.) (Parīze 1983), 11 73-82.
63. Turpat, 14.
64. E. Levins, 900–1700 (Ithaca-London 1989), 46.
65. Uzdodot Kirikas krievu vēsturisko bibliotēku VI (Sanktpēterburga 1908), 34, 46.
66. I. Zabelin. Krievijas caru mājsaimniecība XVI gs. XVII gadsimtā (Maskava 2000), II sējums, 2-3.
67. Requiem (Kijeva 1606), ff. 674v-675r. Citēts no Levina, Sekss un sabiedrība 170.
68. B. Uspenska, cara un patriarhs (Maskava 1998), 145-146, 3. un 5. piezīme.
69. „Lūgšana Pirmajā dienā, kad piedzimst Jaunā vīra sieva”, Trebnik (Maskava 1906), 4v-5v.
70. „Lūgšanas pēcnāves sievai līdz četrpadsmit dienām”, turpat, 8-9.14
71. Synek, “Wer aber nicht”, 152.
72. Ir arī 148.
73. Department of Religious Education, Orthodox Church in America (ed.), Women and Men in the Church. A Study on the Community of Women and Men in the Church (Syosset, New York 1980), 42-43.

1 . Настольная книга священно-церковнослужителя (Харьков 1913), 1144.
2 . См. Вопросы-ответы о.Максима Козлова на сайте храма мц.Татианы в Москве:
www . st – tatiana . ru / index . html ? did =389 (15 January 2005). Cр. A. Klutschewsky, “Frauenrollen und Frauenrechte in der Russischen Orthodoxen Kirche,” Kanon 17 (2005) 140-209.
3 . Впервые опубликовано на русском и немецком в ежеквартальном журнале Берлинской епархии РПЦЗ в Германии: “Может ли женщина всегда посещать храм?” Вестник Германской епархии 2 (2002) 24-26 и позднее онлайн: http :// www . rocor . de / Vestnik /20022/ .

4 . Этот запрет соблюдается согласно Требнику Русской Православной Церкви. См . английскийперевод : Book of Needs of the Holy Orthodox Church, trans. by G. Shann, (London 1894), 4-8.
5 . См. сайты приходов московского патриархата в США: www . russianchurchusa . org / SNCathedral / forum / D . asp ? n =1097,
и www . ortho – rus . ru / cgi – bin / ns .
6 . См. Выводы Межправославной консультации о месте женщины в Православной Церкви и вопросе рукоположения женщин (Родос, Греция, 1988). См . arī
www.womenpriests.org/traditio/unclean .
7 . Например , K. Anstall, “Male and Female He Created Them”: An Examination of the Mystery of Human Gender in St. Maximos the Confessor Canadian Orthodox Seminary Studies in Gender and Human Sexuality 2 (Dewdney 1995), esp. 24-25.
8 . Cр. G. Mantzaridis, Soziologie des Christentums (Berlin 1981), 129ff, id., Grundlinien christlicher Ethik (St. Ottilien 1998), 73.
9 . Желающих углубить мой весьма краткий обзор исторических и канонических источников относительно ритуальной нечистоты можно отослать к следующему исперпывающему исследованию: E . Synek , „ Wer aber nicht v ö llig rein ist an Seele und Leib …” Reinheitstabus im Orthodoxen Kirchenrecht,” Kanon Sonderheft 1, (München-Egling a.d. Paar 2006).
10 . E. Fehrle, Die kultische Keuschheit im Altertum in Religionsgeschichtliche Versuche und Vorarbeiten 6 (Gießen 1910), 95.
11 . Тамже , 29.
12 . Там же, 37.
13 . Cр. R. Taft, “Women at Church in Byzantium: Where, When – and Why?” Dumbarton Oaks Papers 52 (1998) 47.4
14 . I. Be’er, “Blood Discharge: On Female Impurity in the Priestly Code and in Biblical Literature,” in A.Brenne r (ed.), A Feminist Companion from Exodus to Deutoronomy (Sheffield 1994), 152-164.
15 . J. Neusner, The Idea of Purity in Ancient Judaism (Leiden 1973).
16 . M. James, The Apocryphal New Testament (Oxford 1926), 42. Cр. Taft, “Women” 47.
17 . D. Wendebourg, “Die alttestamentli chen Reinheitsgesetze in der frühen Kirche,“ Zeitschrift20für Kirchengeschichte 95/2 (1984) 149-170.
18 . Cр. Samariter,“ Pauly-Wissowa II, 1, 2108.
19. In Matthaeum Homil. XXXI al. XXXII, PG 57, col. 371.

20. Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 150.
21 . E. Synek, “Zur Rezeption Alttestamentlicher Reinheitsvorschriften ins Orthodoxe Kirchenrecht,” Kanon 16 (2001) 29.
22 . См. ссылки у Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 153-155.
23 . Justin, Dialog. 13, Origen, Contr. Cels. VIII 29.
24 . V, 3. C р . Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 154.
25 . Stromata III/XII 82, 6.6
26 . Сзаметнымисключениемсв . Иринея, который не рассматривал сексуальность как результат грехопадения. См. Adv . Haer. 3. 22. 4. Cр. J. Behr, “Marriage and Asceticism,” unpublished paper at the 5th International Theological Conference of the Russian Orthodox Church (Moscow Nov. 2007), 7.
27 . J. Behr, Asceticism and Anthropology in Irenaeus and Clement (Oxford 2000), 171-184.
28 . S. Stelzenberger, Die Beziehungen der frühchristlichen Sittenlehre zur Ethik der Stoa. Eine moralgeschichtliche Studie (München 1933), 405ff.
29 . De monogamia VII 7, 9 (CCL 2, 1238, 48ff).
30 . Div. Institutiones VI 23 (CSEL 567, 4 ff).
31 . Paed. II/X 92, 1f (SC 108, 176f).
32 . Сf. Behr, “Marriage and Asceticism,” 7.
33 . De exhortatione castitatis X 2-4 (CCL 15/2, 1029, 13ff). С f . Wendebourg , “ Reinheitsgesetze ” 159.
34 . Множество исследований было написано по поводу взаимоотношений Оригена с философскими течениями его времени. Резюме современных исследований по теме см. у D . I . Rankin , From Clement to Origen . The Social and Historical Context of the Church Fathers, (Aldershot-Burlington 2006), 113-140.
35 . Cat.in Ep. ad Cor. XXXIV 124: C. Jenkins (ed.), “Origen on 1 Corinthians,” Journal of Theological Studies 9 (1908) 502, 28-30.
36 . Hom. in Lev. VIII 3f (GCS 29, 397, 12-15).
37 . См. L. W. Barnard, “The Background of Early Egyptian Christianity,” Church Quarterly Rev. 164 (1963)
434, также M. Grant, The Jews in the Roman World (London 1953), 117, 265. Cр. ссылки у Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 167.
38 . См . M. Simon, Recherches d’Histoire Judéo-Chrétenne (Pa ris 1962), 140ff., и M. Grant, Jewish Christianity at Antioch in the Second Century,” Judéo-Christianisme (Paris 1972) 97-108. Cр. ссылки у Wendebourg, “Reinheitsgesetze” 167.8
39 . Didaskalia XXVI. H. Achelis-J. Fleming (eds.), Die ältesten Quellen des orientalischen Kirchenrechts 2 (Leipzig 1904), 139.
40 . Там же 143.
41 . Поповодудатысм . T. Tenšek, L’ascetismo nel Concilio di Gangra: Eustazio di Sebaste nell’ambiente ascetico siriaco dell’Asia Minore nel IV° secolo, Excerpta ex dissertatione ad Doctoratum in Facultae Theologiae Pontificiae Universitatis Gregorianae, (Rome 1991), 23-24.
42 . J. Gribomont, “Le monachisme au IVe s. en Asie Mineure : de Gangres au messalianisme,” Studia Patristica 2 (Berlin 1957), 400-415.
43 . P. Joannou, Fonti. Discipline générale antique (IVe- IXes.), fasc. IX, (Grottaferrata-Rome 1962), t. I, 2,
89. Английскийперевод Кормчей (Pedalion) Д . Каммингса (Chicago 1957), 523.
44 . См . Tenšek, L’ascetismo 17-28.9
45 . Joannou, Discipline 91, The Rudder 524.
46 . Tenšek, L’ascetismo 28.
47 . Joannou, Discipline 94, The Rudder 527.
48 . Оболее позднем развитии понятия о ритуальной нечистоте вВизантиисм . P. Viscuso, „Purity and Sexual Defilement in Late Byzantine Theology,” Orientalia Christiana Periodica 57 (1991) 399-408.
49 . Сf. H. Bads, “Christliches und Nichtchristliches im byzantinischen Eherecht,“ Österreichisches Archiv für Kirchenrecht 3 (1967) 305-325.
50. C. L. Feltoe (red.), Aleksandrijas Dionīsa (Cambridge 1904), The Letters uc
103. Pop ūdens un autentiskums. P. Joannou, Discipline générale antique (IVe-IXes.) 1-2 (Grottaferratta-Rom 1962), 2., 12. Tulkojums ir pielāgots atbilstoši Kormchy 718.
51. Patriarhs Pāvils: „Vai sieviete vienmēr var apmeklēt templi?” 24.
52. R. F. Taft, Sv. John Chrysostom, VI sējums. Komunija, Pateicības un noslēguma rituāli, Roma 2008 (OCA 281), 204-207, 216. lpp.
53. Skatiet Theodore Balsamon komentāru (aptuveni 1130/40 - post 1195) par šo noteikumu: epistā. S. Dionysii Alexandrini ad Basilidem episcopum, var. 2, PG 138: 465C-468A.
54. Var. 8, Rallis - Potlis II, 133.
55. Kormchi 719 tulkojums angļu valodā. Patriarhs Pāvils citē Zonaru vārda “Vai sieviete vienmēr var doties uz baznīcu” 25.11.
56. Klutschewsky, “Frauenrollen” 174.
57. Skatīt tēva Maksima Kozlova jautājumus un atbildes Maskavas Tatjana baznīcas tīmekļa vietnē: www.st-tatiana.ru/index.html?did=389.
58. CPG 244, Joannou, Discipline II, 243-244, 264.
59. W. Riedel, Die Kirchenrechtsquellen des Patriarchats Alexandrien (Leipcigas 1900. gads), 209. Skat. P. Bradshaw (red.), Hippolītās kanoni, angļu trans. C. Bebawi (Bramcote 1987), 20.

60. P. Browe, Beiträge zur Sexualethik des Mittelalters, Breslauer Studien zur historischen Theologie XXIII (Breslau 1932). Par rituālā piemaisījuma jēdziena attīstību Rietumos saistībā ar priesterības celibātu skatīt H. Brodersenu, Der Spender der Kommunion im Altertum und Mittelalter. Ein Beitrag zur Geschichte der Frömmigkeitshaltung, UMI disertācijas pakalpojumi, (Ann Arbor 1994), 23-25, 132.12.

61. PL 77, 1194C - 1195B.

62. Nenodod un apņemas: Aux origines de la morale sexuelle occidentale (VIe-XIe.) (Parīze 1983), 11 73-82.
63 Turpat, 14.
64. E. Levins, Ithaca-London, 1989., 46. lpp.
65. Aptaujas Kirika, Krievijas vēsturiskā bibliotēka VI (Sanktpēterburga 1908), 34, 46.
66 I. Zabelin. Krievijas caru mājsaimniecība XVI gs. XVII gadsimtā (Maskava 2000), II sējums, 2-3.
67. Requiem (Kijeva 1606), ff. 674v-675r. Citēts Levins, Sekss un sabiedrība 170.
68 B. Uspenska, cara un patriarhs (Maskava 1998), 145-146, 3. un 5. piezīme.
69 „Lūgšana uz pirmās dienas, kad bērna sieva piedzima mūžīgi,” Trebnik (Maskava 1906), 4 v -5 v.
70 “Lūgšana par to, ka sieviete ir četrpadsmit dienas,” ibid., 8-9.14
71 Synek, “Wer aber nicht”, 152.
72 Tajā pašā 148.
73. Reliģijas izglītības departaments, pareizticīgo baznīca Amerikā (ed.), Sievietes un vīrieši Baznīcā. Ņujorkas kopiena (Syosset, New York 1980), 42-43.

Vai mēneša laikā varu apmeklēt baznīcu

Starp vairākiem draudzes locekļiem ir daži vispārpieņemti noteikumi, saskaņā ar kuriem jūs varat apmeklēt baznīcu un lūgties sievietēm tā saucamās netīrības dienās, un jūs nevarat pieskarties svētnīcām (Krustam, Evaņģēlijam, svēto relikvijām) un piedalīties sakramentos.

Sakramenti kopā 7:

  • Kristība
  • Chrismācija,
  • Grēku nožēlošana
  • Komunija,
  • Laulības sakraments (kāzas)
  • Pelēka,
  • Priesterība (attiecas tikai uz garīdzniekiem, sievietes tajā nepiedalās).

Agrāk sievietes jebkādu piemaisījumu dienās (menstruācijas, pirmās 40 dienas pēc dzemdībām) bija aizliegts iekļūt Dieva templī kopumā.

Tas notika tāpēc, ka apģērbu īpatnību dēļ menstruālā asinis varēja pilēt uz grīdas un tādējādi iznīcināt svētnīcu.

Mūsdienās milzīgo higiēnas produktu dēļ šādas situācijas nav iespējams, tāpēc sievietēm ir atļauts doties uz baznīcu.

Tomēr tagad tradicionāli ir ieteicams nostāties dienesta laikā nevis pašā templī, bet vestibilā, ja tā nav, kas ir iespējams, tad tas ir tikai tālu no ieejas.

Vai menstruāciju laikā ir iespējams saņemt komuniju, jūsu personīgais konfesors pateiks. Viņam un vajadzētu klausīties.

Tabulā sīkāk aprakstītas atļaujas un aizliegumi, kas saistīti ar kritiskām dienām.

Pievērsiet uzmanību! Ir aizliegts iekļūt templī ar jebkādu asiņošanas brūci, lai netiktu defilēts ar asinīm.

Komunija menstruāciju laikā: Vecās Derības kanoni

Vai menstruāciju laikā ir iespējams paņemt kopību, Vecā Derība nepārprotami saka: „Nē!”

Tajās dienās sieviete tīrīšanas periodā vispār nevarēja ieiet templī. Un tas bija saistīts ne tikai ar higiēnas iezīmēm, bet arī ar garīgo komponentu.

Tika uzskatīts, ka ikmēneša - pirmkārt, atgādinājums par bojāto cilvēka dabu, un, otrkārt, - tas ir nedzimušais bērnstas ir, “miris ķermenis”, kas arī sajauca svētnīcu.

Turklāt ikviens, kas menstruāciju laikā pieskārās sievietei, arī kļuva par "nešķīstu".

Tas ir interesanti! Pat par Jaunavu Mariju, Jēkaba ​​proto evaņģēlijos tiek teikts, ka viņa dzīvoja templī līdz 12 gadu vecumam, un pēc tam, kad bija noticis, viņai tika nosūtīts dzīvot kopā ar Jāzepu, lai "Kunga svētnīca" netiktu aptraipīta.

Jaunā Derības testēšana mēneša laikā

Jaunajā Derībā Jēzus Kristus maina izpratni par cilvēka tīrību un piemaisījumu. Viņš runā par garīguma nozīmi, Svētā Gara klātbūtni, nevis fizisko stāvokli.

Viņš neatsauca asiņojošo sievieti, kas viņu pieskārās, bet, gluži otrādi, izdziedināja viņu, slavējot viņu par ticību. Ar to Glābējs paskaidroja, ka svarīgs ir tikai tas, kas ir cilvēka sirdī: viņa domas un nodomi, un tikai netaisnīgas domas un darbības var iznīcināt viņu, nevis dabiskas miesas lietas.

Apustulis Pāvils arī saka, ka „ikviena Dieva radība ir laba”, un Kunga radītajā cilvēkā nav nekas netīrs.

Tomēr, atsaucoties uz to, viņš domāja par pārtiku, tāpēc ir grūti saprast, vai apustulis gribēja teikt par pārtiku, vai tas viss bija par visām Dieva radītajām lietām un lietām.

Lai gan rituālā piemaisījuma jēdziens (norādīts Vecajā Derībā) ir izņemts, ir grūti izdarīt precīzu secinājumu par to, kā sievietēm jārīkojas šādās dienās. Ir zināms, ka agrīnie kristieši katru nedēļu saņēma kopību, un nav pieminēti izņēmumi sievietēm ar noteiktu slimību.

Neskatoties uz netiešām instrukcijām, Jaunajā Derībā nekur nav skaidri norādīts, vai menstruāciju laikā ir iespējams uzņemt kopību.

Ko stāsta pareizticīgo baznīcas noteikumu grāmata par kopību menstruāciju laikā?

Rokasgrāmatā ir precīzākas instrukcijas par komuniju menstruāciju laikā.

Tajā teikts: „sieva, kas ir attīrīšanā, nedrīkst pieņemt kopību, kamēr viņa nav iztīrīta.”

Tomēr šī situācija ir tikai atsauce uz svēto tēvu autoritatīvajiem viedokļiem: Dionīsiju, Atanassiju un Aleksandrijas Timoteju. Jo īpaši sv. Dionīsijam tika teikts, ka maz ticams, ka pati dievbijīga sieviete šajās dienās uzdrošinās pieņemt svētnīcu.

12. gadsimta krievu pareizticīgo baznīcā noteikumi bija daudz stingrāki.un ierobežojumi bija ļoti precīzi. Tātad, ja sievietes menstruācijas sākās, kamēr viņa bija templī, viņai nekavējoties bija jāiziet no tās.

Pretējā gadījumā viņa saņēma 6 mēnešu paātrinājumu ar ikdienas zemesloka palīdzību (50 dienas dienā).

Vai ir iespējams ņemt kopību menses laikā: mūsdienu priesteru viedoklis

Attiecībā uz mūsdienu priesteriem šeit viedokļi ir pilnīgi pretēji.

Ir priesteri, kas pieprasa, lai viņu draudzes locekļi ievērotu visus noteikumus, lai sagatavotos komunijai (lasīt kanonus, badošanās utt.), Un neļauj sievietēm to darīt to laikā.

Ir tie, kas saka, ka galvenais ir sākt sakramentu ar drebēšanu un patiesu grēku nožēlošanu, un visas formalitātes (ieskaitot sagatavošanu un miesas stāvokli) tiek uzskatītas par liekām.

Lai gan, protams, otrā viedokļa atbalstītāji ir daudz mazāki. Būtībā lielākā daļa garīdznieku ievēro tradicionālo pieejutas ir, galu galā, sievietēm nav ieteicams tuvoties Svētā kausa izciršanas dienām.

Tomēr pašreizējie priesteri ne tikai izmanto šo dogmu, bet mēģina atrast skaidrojumu.

Un starp atzinumiem, papildus kopīgajām interpretācijām par jautājuma higiēnisko pusi un garīgo, pastāv arī ideja, ka šajā ciklā sievietes kļūst nogurušākas un mazāk savāktasviņi nevar pilnībā lūgt un piedalīties liturģijā un nav spējīgi sagatavoties komunijai.

Tajā pašā laikā ir garīdznieki, kuri uzskata, ka menstruāciju laikā sievietei, gluži pretēji, vajag vairāk kopienas, jo šis periods viņai ir gan fiziski, gan emocionāli diezgan grūti.

Pievērsiet uzmanību! Jautājums par to, vai menstruāciju laikā ir iespējams paņemt kopību, kā arī par visiem citiem ierobežojumiem un atļaujām, katrai sievietei ir jāizlemj tikai ar savu atzīmi (vai baznīcas priesteri, kuru regulāri apmeklē).

Komunija menstruāciju laikā: Rietumu un Austrumu viedoklis

Attiecībā uz komuniju menstruāciju laikā ar rietumu un austrumu svētajiem tēviem viedokļi arī atšķiras.

Skatu punkts Rietumu bīskapiem - no sv. Romas Klemens un Gregorija Dvoeslova ir tāda, ka sievietēm ir atļauts piedalīties sakramentā šādās dienās, jo šī vājums nav atkarīgs no viņas gribas, un Svētais Gars vienmēr ir klāt viņā.

Tomēr Gregorijs Dvoeslovs saka, ka, ja sieviete pati neuzdrošinās tuvoties Komunijai, tad viņai būtu jāpateicas par viņas dievbijību.

Austrumos šādas vienprātības nav:

  • Senajā kristīgajā dokumentā Didaskalia (III gs.) Ir teikts, ka sievietes vienmēr var pieņemt kopību, neraugoties uz īslaicīgo vājumu.
  • Tajā pašā periodā sv. Aleksandrijas dionīzs saka, ka sieviete pati nevar atturēties, lai attīrīšanas laikā sāktu komuniju. Kā piemēru viņš piemin evaņģēlija stāstu par sievieti ar asiņošanu, kas dziedināšanas dēļ nolēma nepieskarties Dievam Kungam, bet tikai viņa apģērba malai.
  • Nedaudz vēlāk, sv. Aleksandrijas Athanasius, apgalvojot, vai sievietei ir iespēja menstruāciju laikā uzņemties komuniju, raksta, ka tāpat kā jebkura persona nevar tikt vainota par siekalu plūsmu no deguna, sievietei var būt ikmēneša izbeigšanās, un var būt tikai grēka aizskaršana.
  • Aleksandrijas Timotejs uzskata, ka dievkalpojums sievietei ir jālikvidē, līdz tas tiek attīrīts.
  • Serbijas patriarhs Pāvels ļauj sievietei dzīvot pilnā baznīcu dzīvē (lai ievietotu sveces, lūgt, piedalīties dievkalpojumos), bet, pēc viņa domām, vēl nav iespējams pieņemt komuniju un kristīties viņa laikā.

Eva un grēka grēks

Pēc Vecās Derības domām, menstruācija ir sods par cilvēku rasi par nokļūšanu grēkā, uz kuru Eeva piesauca Ādamu. Pēc čūskas, kārdinātāja ieteikuma, nogaršot aizliegtā koka augļus, pirmais no cilvēkiem, redzot viņu fizisko stāvokli, zaudēja eņģeļu garīgumu. Sieviete, atklājot gara vājumu, izlēmīja cilvēcisko rasi uz mūžīgām ciešanām.

Vecās Derības pirmās nodaļas trešajā nodaļā, pēc tam, kad Ādams un Ieva redzēja savu kailumu un atzinušies Dieva priekšā savā darbībā, Radītājs sacīja Sievietei: „Es padarīšu jūsu grūtniecību sāpīgu, jums būs bērni mocībā”.

Vēlāk daudzi senie Bībeles zinātnieki vēlējās uzskatīt, ka ne tikai grūtniecība un darba sāpes tika sodītas ar cilvēces pusēm par nepaklausības grēku, bet arī menstruācijas ir ikmēneša atgādinājums par bijušā eņģeļu rakstura zudumu.

Atbildot uz jautājumu: "Vai ir iespējams doties uz baznīcu ar menstruācijām?" No Vecās Derības teologu viedokļa ir droši teikt: "Nē!" Turklāt jebkura no Ievas meitām, kas ignorē šo aizliegumu, sagrauj svēto vietu un ieplūst sava veida grēka dziļumā.

Nāves simbols

Daudzi teologi mēdz personificēt ikmēneša asinis nevis ar dzimšanas noslēpumu, bet gan ar sistemātisku atgādinājumu cilvēces rasei par tās mirstību. Ķermenis ir pagaidu kuģis, kas piepildīts ar Svēto Garu. Tikai pastāvīgi atceroties nenovēršamo „materiāla nāvi”, nogurdinoši pilnveidojot garīgo principu.

Aizliegums apmeklēt templi menstruāciju dienās ir cieši saistīts ar procesiem, kas izraisa asiņainu noplūdi. Menstruāciju laikā organisms noraida neapstrādātu olu. Šis process, kas ir diezgan fizioloģisks no medicīnas viedokļa, reliģijā robežojas ar potenciālas augļa nāvi un līdz ar to dvēseli dzemdē. Saskaņā ar Vecās Derības reliģiskajām dogmām mirušais ķermenis sagrauj baznīcu, atgādinot par zaudēto nemirstību.

Kristietība neaizliedz lūgšanu mājās, bet pēc pareizticīgo teologu domām ir aizliegts apmeklēt kādu Dieva māju sievietei.

Vēl viens iemesls, kas aizliedz sievietei šķērsot Svētās mājas slieksni menstruāciju laikā, ir higiēna. Blīves, tamponi un menstruālā kausi parādījās salīdzinoši nesen. "Aizsardzības" līdzekļi pret dzemdes sekrēcijas izdalīšanos uz ārpusi pagātnē bija diezgan primitīvi. Runājot par šī aizlieguma dzimšanas datumu, ir jāatceras, ka baznīca bija vieta, kur notika visvairāk cilvēku pulcēšanās. Jo īpaši brīvdienu laikā, ikonu pakalpojumi.

Sievietes parādīšanās menstruācijas laikā šādā vietā apdraudēja ne tikai viņas veselību, bet arī citu cilvēku veselību. Pastāvēja un pastāv daudzas slimības, ko pārnes vielas, ko noraida organisms.

Apkopojot pirmās atbildes meklēšanas rezultātus: „Kāpēc menstruāciju laikā nav iespējams doties uz baznīcu,” norādiet vairākus šī aizlieguma iemeslus no Vecās Derības teologiem:

  1. Higiēnas.
  2. Menstruācija ir reāls atgādinājums Ievas krišanas pēcnācējiem.
  3. Atteikta ola reliģijas ziņā ir līdzvērtīga auglim, kas nomira aborts.
  4. Asins izplūdes izlīdzināšana līdz visu lietu mirstības simbolam.

Menstruācijas Jaunajā Derībā

Jaunās Derības laikmeta kristietība izskatās uzticīgāka sievietēm, kas piedalās baznīcu dzīvē kritiskās dienās. Viedokļu izmaiņas un tātad arī teoloģiskās interpretācijas ir saistītas ar jauno cilvēka būtības koncepciju. Pieņemot ciešanas par cilvēces grēkiem uz Krusta, Jēzus Kristus atbrīvoja cilvēci no maigām ķermeņa skavām. Tikai garīgums un tīrība, gara spēks ir vissvarīgākais no šī brīža. Sievietēm, kas asiņo no mēneša, šāds Dievs bija iecerēts, un tāpēc menstruācijās nav nekas nedabisks. Galu galā, miesa nevar iejaukties tīrā un sirsnīgā vēlēšanās komunicēt ar Dievu.

Šajā gadījumā ir lietderīgi atcerēties apustuli Pāvilu. Viņš apgalvoja, ka katra Dieva radība ir skaista, un tajā nav nekas, kas varētu radīt Radītāju. Jaunā Derība nesniedz konkrētu atbildi uz jautājumu, vai menstruāciju laikā ir iespējams apmeklēt svēto vietu. Šī nostāja izraisīja atšķirības starp Svētajiem tēviem. Daži bija pārliecināti, ka meitenes aizliegšana apmeklēt baznīcu nozīmē vērsties pret kristietības mācībām. Lai atbalstītu savus vārdus, teologi, kas uzskata šo viedokli, atsaucas uz Bībeles līdzību par Jēzu un sievieti, kas ilgu laiku asiņo.

Pieskaroties Glābēja drēbju grīdai, viņu izdziedināja, un Cilvēka Dēls ne tikai nespieda cietušo, bet sacīja viņai: "Esiet drosmīgs, meita!" Daudzas sievietes jautā, vai viņi ik mēnesi mājās var lasīt lūgšanas. Vai tas būs novirze no pieņemtajiem kanoniem. Kristietība ir uzticīga šai problēmai un neuzskata kritiskās dienas par šķērsli saziņai ar Dievu.

Vai ir iespējams doties uz baznīcu „nešķīstajās” dienās?

Priesterim nepārprotama atbilde, vai ir iespējams ieiet baznīcā menstruāciju laikā, nē. Ir nepieciešams meklēt svētības no baznīcas priesteru priestera, kuru sieviete vēlas apmeklēt.

Atcerieties, ka garīgie jautājumi ir tikai individuāli. Ārkārtējā vajadzībā vai garīgajā apjukumā priesteris neatsakās atzīt sievieti. Ķermeņa "piemaisījumi" netraucēs. Kunga mājas durvis vienmēr ir atvērtas cietušajiem. Nav stingra kanona par to, kā pareizi vai nepareizi izturēties ticības jautājumos. Dievam gan sieviete, gan cilvēks ir mīļais bērns, kurš vienmēr atradīs patvērumu savā mīlestībā.

Ja ir aizliegts apmeklēt katedrāli, tad, protams, rodas jautājums, vai bērnu var kristīt ar mēnesi un kā rīkoties, ja notikumu nevar nodot. Sekojiet saitei, lai iegūtu atbildes uz šiem jautājumiem.

Vai ir iespējams atzīt

Daudzas no sievietēm, kas meklē priesteru atbildi forumos, jautā, vai tās var atzīt par izciliem periodiem. Atbilde ir diezgan kategoriska: nē! Ne atzīties, ne pieņemt kopību, nedz precēties, ne arī piedalīties kristībās šajās dienās. Izņēmumi ir nopietnas slimības, kuru dēļ asiņošana ir ilgstoša.

Ja menstruācija ir slimības rezultāts, ir nepieciešams lūgt priesterim svētības un tikai tad piedalīties Baznīcas sakramentos un ēst Kristus miesu un asinis.

Vai menstruāciju laikā ir iespējams dzert svētu ūdeni

Bībelē nav precīzas atbildes uz šo jautājumu, bet, pētot baznīcas kalpošanas noteikumus, jūs varat paklupt uz aizliegumu rīkoties. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek mājās vai templī, ir labāk pagaidīt līdz kritisko dienu beigām. Mūsdienu kristietībā jūs varat atrast aizliegumu izmantot prosphoras un iesvētītus Cahorus kritiskajās dienās.

Vai menstruāciju laikā var pievienot ikonas?

Pievēršoties teologu teologu rakstiem, kļūst skaidrs, ka ir stingri aizliegts pievienot ikonām vai ikonostāzei. Šāda rīcība piesārņo svēto vietu.

Nav ieteicams pieskarties garīdznieku apģērbu malai vai turēt sveces savās rokās.

Mēneša laikā jūs varat doties uz pakalpojumu, bet labāk ir ieņemt vietu "publicētajam" vai netālu no baznīcas veikala.

Jaunā Derība saka, ka templis ir vieta, kur atceras Kristus vārdu. Vai mājas lūgšanai piemēro stingrus aizliegumus? Teologu darbi norāda, ka nav aizliegts vērsties pie Dieva lūgšanas veidā gan mājās, gan Baznīcā jebkurā ķermeņa un garīgā stāvoklī.

Vai menstruāciju laikā ir iespējams paņemt kopību

Tie, kas meklē priesterim atbildi uz šo jautājumu, saņem kategorisku atteikumu. Mūsdienu baznīcas demokrātiskā pieeja un daudzas indulgences sievietēm kritisko dienu laikā neattiecas uz Svētajām mistērijām. Koncesiju, sadraudzību un svaidīšanu var izvairīties līdz menstruāciju beigām. Vienīgais izņēmums ir smagas slimības gadījumi. Кровянистые выделения, вызванные длительной болезнью, не могут стать помехой даже для Соборования с предшествующей подготовкой к причащению.

Обратите внимание, что перед тем, как принять участие в Святых Таинствах, даже в состоянии недуга, необходимо взять благословение у Батюшки.

Множество историй на тематических форумах, рассказывающих о том, что женщину исповедовали и разрешили приложиться к святыням в период месячных связаны именно с недугом той, о ком идет речь.

Ir vērts atzīmēt, ka meitenēm, kas kritiskajās dienās ierodas dienestā baznīcā, ir atļauts saviem mīļajiem iesniegt lūgšanas par veselību un mieru.

Atbilstība iepriekš minētajiem ieteikumiem, pirmkārt, ir draudzes cieņa pret baznīcu un tās pamatiem.

Vai klosteris ir iespējams katru mēnesi

Daudzas meitenes ir norūpējušās ne tikai par jautājumu par vietējās lūgšanas iespēju un apmeklējumiem Dieva nama regulēšanas laikā. Sievietes, kas apmeklē reliģiskos forumus, ir ļoti ieinteresētas jautājumā par to, vai ir iespējams ierasties klosterī menstruāciju laikā. Māsa Vassa atbild uz šo jautājumu detalizēti un spilgti savā materiālā.

Apkopojot viņas materiālos sniegto informāciju, mēs nonākam pie secinājuma, ka neviena sieviete no klostera neizslēdzas tikai tāpēc, ka viņa ieradās „nešķīstajās” dienās.

Ierobežojumus var piemērot pakalpojumu apmeklēšanai, kiley dzīvesveidam vai pakļaušanās pakļaušanai. Māsas turpina paklausību saskaņā ar konkrēta klostera statūtiem. Lai uzzinātu par ierobežojumiem, kas menstruāciju laikā noteikti iesācējiem vai māsām, lūdzu, apmeklējiet klostera Priory, kurā ieradās godīgs sekss.

Vai ir iespējams pievienot relikvijām menstruāciju laikā

Daudzas sievietes apmeklē klosteri, lai pieskartos Svētajiem paliekiem, kas atrodas atpūtai konkrēta klostera teritorijā. Saistībā ar šo vēlmi ir vēlme saņemt priestera atbildi uz jautājumu par to, vai menstruāciju laikā ir iespējams pievienot relikvijām. Nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Maz ticams, ka būs tie, kuriem darbība ir dīkstāvē.

Pirms brauciena, neatkarīgi no tā, vai tas sakrīt ar regulatoriem vai nē, ir jāuzdod lūgšanas par draudzes priesteri, kurā sieviete vada baznīcas dzīvi. Šajā sarunā ir ieteicams meitenei norādīt motīvus un brīdināt par menstruāciju sākumu. Pēc visu priekšrocību un mīnusu svēršanas tēvs varēs sniegt skaidru atbildi.

Pareizticība

Nav aizliegts lūgt Dievu Kungam ikmēneša mājās.

Clairvoy Wanga ieteica lasīt lūgšanu mājās, lai menstruācijas varētu aiziet un sieviešu veselība atgriezīsies. Sekojiet saitei, lai uzzinātu ārstnieciskos laukumus.

Islāmā plaši tiek uzskatīts, ka sieviete šādās dienās ir rituāla aizvainojuma stāvoklī. Līdzīgs viedoklis par menstruāciju ietver aizliegumu godīgai dzimumam namaz pirms menstruāciju beigām.

Atbildot uz jautājumu par to, vai musulmaņu sieviete var lasīt lūgšanas parastos periodos, ir jāsaprot izlīguma būtība. Islāms atšķir divus asiņošanas veidus sievietēm: haid un istihad.

Čaids nozīmē dabisku ikmēneša asiņošanu, un istihada - asiņošana ārpus cikla vai pēcdzemdību atbrīvošanas.

Islama teologu viedokļi atšķiras attiecībā uz lūgšanas iespēju, bet vairumā gadījumu ir ieteicams atturēties no lūgšanu veikšanas un pieskarties Svētā Korānam arābu valodā.

Kad es varu apmeklēt baznīcu pēc dzemdībām

Atgriežoties pie Baznīcas tēvu viedokļu pārskatīšanas, ir vērts atzīmēt tos, kuri, nepieprasot stingru aizliegumu, izvirza vairākus noteikumus, kas reglamentē godīgas dzimuma klātbūtni baznīcā kritisko dienu laikā un pēc dzemdībām. Raugoties nākotnē, ir vērts atzīmēt, ka šī reliģiskā pārliecība ir iesakņojusies un joprojām pastāv.

Viena lieta ir pārliecināta: neskatoties uz daudziem teologu viedokļiem un Svēto Rakstu interpretāciju daudzveidību, lai atbildētu uz jautājumu, vai menstruāciju laikā ir iespējams doties uz baznīcu un kad pēc dzemdībām ir vērts atgriezties baznīcas dzīvē, kam "pieder" sieviete.

Vai ir iespējams doties uz baznīcu ar menstruācijām - Vecās Derības laikiem


Vecās Derības dienās šajās dienās ne tikai sievietes tika uzskatītas par nešķīstām, bet arī cilvēki, kas cietuši no mēra. Turklāt bija aizliegts pieskarties sievietēm šajās dienās, tika uzskatīts, ka tie, kas pieskaras, arī kļūs nešķīsti. Tāpēc šajās dienās baznīcā bija stingri aizliegts apmeklēt.

Tika uzskatīts, ka sieviete, kas dzemdējusi dēlu, nedrīkst apmeklēt baznīcu līdz vienam mēnesim pēc dzimšanas. Ja jums ir meita, tad šajā gadījumā jūs nevarat šķērsot tempļa slieksni vairāk nekā trīs mēnešus.

Kad jūs nevarat doties uz baznīcu sievietēm

Cik dienas pēc bērna piedzimšanas jūs varat būt Dieva klātbūtnē dienestā?

Vecās Derības laikā tika uzskatīts, ka sievietei pēc dzemdībām 40 dienas, kamēr viņa bija attīrījusies, nebija tiesību apmeklēt dienestu. Šobrīd šī tradīcija tiek atcelta.

Patriarhs Serbijas Pāvils par sieviešu netīrumiem

Patriarhs Pāvils, runājot par sievišķo piemaisījumu, runāja par Aleksandrijas Dionīsiju, kurš apgalvoja, ka sievietei nav tiesību uz sadraudzību, pieskarties Glābēja Svētā relikvijām, bet viņai vienmēr ir jālūdz un jākristās.

Pēc Dionīsa domām, sievietei nav tiesību atzīties, kamēr viņa nav pilnībā iztīrīta. Pastāv arī uzskats, ka nav iespējams ieejot templī tieši 40 dienas no dzemdībām vai aborts.

Bet Pāvila personīgā atbilde bija atšķirīga. Viņš paļaujas uz līdzību par asiņojošu sievieti. Ja Pestītājs pats neuzskatīja sievietes par nešķīstām asinīm, tad kāpēc mums būtu jāaizliedz laiks, tēvs to pamatoja.

Kādos gadījumos menstruāciju laikā var tikt pārkāpts komunijas kanons?

Menstruāciju laikā ir atļauts paņemt kopību tikai tad, ja sieviete nomirst. Šeit saplūst visu garīdznieku viedokļi, jo jūs nevarat ļaut cilvēkam mirt, neņemot kopienu.

Šādos gadījumos tas ir atļauts tai pašai kopienai, kas uztvēra pārtiku (parasti kopība ir iespējama tikai tukšā dūšā). Tas pats attiecas uz sievietēm darba tirgū, ja pastāv draudi viņu dzīvībai.

Patriarhs Pāvels Serbija par šo rezultātu teica: "... nāvējošā slimībā var paņemt kopību un kristīties."

Tādējādi, neraugoties uz dažām atšķirībām viedokļos par komuniju menstruāciju laikā, tas ir tāds rīkojums, ka mēneša laikā ir iespējams apmeklēt baznīcu, bet nav ieteicams ieņemt kopību.

No šī video jūs uzzināsiet, vai jūs varat lietot kopību jūsu laikā.

Šis video iepazīstinās jūs ar priestera atbildi par sievietes meklēšanu menstruāciju laikā templī.

Skatiet videoklipu: PAMĀCĪBA KĀ DOTIES UZ INTERVIJU (Janvāris 2020).

Loading...